Ēni māžojas

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Tuvu pie Saukas kroņa meža dzīvoja varen liels medinieks, kas līda slepeni mežos un šāva tur briežus, stirnas un medņus. Kaut gan meža sargi to vaktēja, tomēr aizliegtā medīšana viņam vienmēr laimīgi izdevās. Vienā vakarā, kad jau bija tumsa, tas pēc sava ieraduma gāja atkal mežā, gribēdams paguldīt kādu briedi, stirnu vai medni. Ir zvēri un putniņi par nakti dus, tādēļ tas lielā biezā mežā iegājis, sakūra uguni, lai varētu nogaidīt gaismiņu austam, kad zvēri un putni ir kājās un meklē savu barību, un tad tos arī vieglāki var nošaut. Uguns liesmas cēlās gaisā un dzirksteles sprakstēja un šādā gaismā medinieks gribēja iedzert krietnu šņabi un ko uzkost. Tikko bija apsēdies un izņēmis buteli no savas mednieka kules, viņš ierauga sārta otrā pusē tādu pašu vīru un ar tādu pašu cepuri un apģērbu, kā pats mednieks sēžam un buteli rokās turam, it kā redzētu sevi pašu spieģelī. Mediniekam no bailēm izkrīt butele no rokām, un tāpat arī pretī sēdētājam izkrīt butele. Trīcēdams viņš ņem plinti rokās, un arī vīrs aiz sārta paņem plinti.

"Kas tu tāds esi?" jautāja medinieks.

"Kas tu tāds esi?" atskanēja atbalss no meža.

"Es esmu Rušiņš," sacīja medinieks.

"Es esmu Rušiņš," atskanēja arī atbalss.

"Atkāpies no manis, nešķīstais! es tevi šaušu." Atkal tie paši vārdi atskanēja arī no meža. Tagad medinieks, baiļu pārņemts, palika kā apstulbis, mati tam slējās stāvu un saltums gāja par kauliem. Te uz reiz izdzirda, ka meža malā kādās mājās — varbūt versti tālumā — dziedāja gailis un spoks piepēži pazuda. Mediniekam nu vairs nestāvēja prātā brieži, stirnas un medņi, bet ātriem soļiem viņš gāja mājās, kur veselu pusgadu sagulēja slims un pēc tā laika, nekad vairs negāja uz aizliegtu jakti.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox