Ēni māžojas / Die Schatten spuken

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Gaujiena
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Tas bija vairāk varbūt kā četradesmit gadu atpakaļ ne visai tālu no mūsu novada, ka man vecmāte stāstīja, kad R. pagastā bija noticis šāds atgadījums, par ko runājuši visi ļaudis. N. mājas kalpu sieva bija aizgājusi uz otru māju palīgā labības pļaut, ņemdama arī līdz savu pieci gadi veco meitiņu. Bērns nu paliek meža malā pie drēbēm rotaļājoties, kamēr pļāvēji virzās arvienu uz priekšu ar saviem bariem. Te tikai uz vakara laiku ievēro, ka bērna vairs nav meža malā. Māte nu domā, ka meitenīte jau būs aizgājusi uz māju ar ganiem, bet izmeklējoties atrod, ka cerības ir bijušas veltas. Ko tad nu? Māte sasit tik rokas. Dod ar uz muižu zināt par pazudušo bērnu. Muižas kungs ar labprātīgi nāk palīgā ar puišiem, piķieriem un suņiem. Izmeklējas trīs dienas no vietas pa visiem mežu mežiem, bet velti! Tikušas arī gan izsūtītas ziņas apkārtnē, bet pazudušais bērns bijis kā akā iekritis. Meklējot mežā ne visai tālu no tās vietas, kur pazudis, kādas staignas pura vietas malā atraduši maza bērna pēdiņas un turpat klāt arī saplūktu puķu saujiņu. Tā ka turpat arī atrastas lāča pēdas, tad visi domājuši, ka nu lācis bērna jaunai dzīvībiņai galu darījis. Māte nobēdājusies un, žēli raudādama, teikusi, kaut gan lācis būtu jel zīmi atstājis no viņas meitiņas. Tikai vēl pēc divām nedēļām atbrauc no labi tālas puses vīri, kas nodod muižā pazudušo meitiņu, kas atkal laimīgi tikusi atrasta. Atbraukušie ļaudis arī izstāstījuši, kā meitene atrasta. Gani ganīdami redzējuši, ka parādījusies mežmalā kāda meitiņa, bet tikko gājuši tuvumā, tā tūlīt bēgusi atkal mežā iekšā. Tikai tad, kad skrējuši kādi no tuvumā strādājošiem ļaudim, tad ar lielām mokām tikko saķēruši. No iesākuma meitene nemaz nepratusi runāt, jeb labāki sacīt, nevarējusi ienākt lāgā runāt. Kad prasījuši, ko šī mežā laba darījusi un ko ēdusi, tad atbildējusi, ka mežā lasījusi un ēdusi odziņas. Muižas pārvaldnieki ar no iesākuma nedevuši nekāda krietna ēdiena ēst, tik vien kādu mazumu miltu jeb zupas tumi. Viņi visvairāk brīnījušies, kā gan meitene tikusi par upi pāri, tad tā šā stāstījusi: "Tikko es gribēju iet ūdenī, tā tūlīt pienāca pie manis divi vīrieši ar gaŗiem, baltiem svārkiem; viens paņēma mani pie vienas, otrs pie otras rokas un pārnesa mani pāri. — "Nu kur viņi paši tad pēc tam palika?" tika jautāts meitenei. "Es nezinu, kur tad viņi pēc tam tūlīt bija pazuduši, tāpat kā pie manis neredzot bija pienākuši." Es trug sich vor gut vierzig Jahren nicht weit von unserer Gegend zu: meine Großmutter erzählte mir die Begebenheit aus der R.-Gemeinde, über die damals alle Leute gesprochen hatten. Die Knechtsfrau des N. Bauernhofes war zum Nachbarhof gegangen, um dort beim Kornmähen zu helfen, wobei sie ihr fünfjähriges Töchterchen mitgenommen hatte. Während die Erwachsenen beim Mähen waren, spielte das Kind am Waldrand. Erst gegen Abend wurde bemerkt, dass das Kind nicht mehr zu sehen war. Erst glaubte die Mutter, das Kind würde zusammen mit den Viehhütern nach Hause gegangen sein, aber diese Hoffnung erwies sich als falsch. Was nun? Die Mutter begann die Hände zu ringen. Der Gutsherr wurde benachrichtigt und war gern bereit, seine Knechte, Treiber und Hunde nach dem Kind suchen zu lassen. Drei Tage hintereinander wurden alle Wälder der Gegend durchkämmt, aber vergeblich. Man ließ das Verschwinden des Kindes auch in der weiteren Umgebung bekannt machen, aber das Kind blieb verschwunden, als wäre es in den Brunnen gefallen. Schließlich fand man an einer moorigen Stelle im Walde die Fußspuren eines kleinen Kindes. Daneben lag ein kleines Feldblumensträußchen. Da man bald darauf in der Nähe auch die Fußspuren eines Bären fand, glaubten die Leute, der Bär hatte das junge Leben des Kindes ausgelöscht. Die schmerzlich getroffene Mutter weinte bitterlich und klagte, der Bär hätte wenigstens ein kleines Zeichen von ihrem Kind übrig lassen können. Aber zwei Wochen später kamen Männer aus einer entfernten Gegend, die das nun doch glücklich gefundene kleine Mädchen auf dem Gutshof ablieferten. Die Männer erzählten auch, unter welchen Umständen das Kind gefunden worden war. Die Hirten hatten beim Viehhüten ein kleines Mädchen am Waldrand bemerkt, aber sobald sie sich dem Kinde näherten, lief es in den Wald. Erst als einige Leute, die auf einem Feld in der Nähe gearbeitet hatten, herbeieilten — gelang es ihnen mit großer Mühe das Kind einzufangen. Anfangs konnte das kleine Mädchen kein Wort herausbringen. Als die Leute es fragten, was es im Waide getan und was gegessen habe, antwortete das Mädchen, es habe im Walde Beeren gesammelt und gegessen. Auf dem Gut gab man dem Kind anfangs nichts Schweres zu essen, nur etwas Mehlsuppe. Am meisten wunderten sich die Leute darüber, wie das Mädchen über den Fluss gelangt war. Das Kind erzählte: "Als ich ins Wasser steigen wollte, eilten zwei Männer in langen weißen Röcken auf mich zu und trugen mich über den Fluss." Und wo sind die Männer dann geblieben?" fragte man das Mädchen. "Ich weiß es nicht, sie waren gleich danach genau so unbemerkt verschwunden wie sie gekommen waren.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox