Ēns dzīvnieka veidā, kas acim redzot aug

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vecos laikos ļaudis runājuši, ka Vilkumuižas rijā, Talsu tuvumā, esot spoki mituši. Bieži vien tur dzirdējuši tā kā kaķi ņaudam. Bet nu reiz starp darbiniekiem atradies dūšīgs vīrs, Didžis vārdā, kas apņēmies spoku noķert. Vienu nakti Didžis tikmēr skraidījis un grābstījies pa riju, kamēr arī noķēris vienu spalvainu kustoni. Citi darbinieki nu uztaisījuši uguni un redzējuši, ka šis tura runci pie astes. Viens darbinieks nu saņēmis runci rokās, noglaudījis viņu un tas tūliņ sācis malt. "Tas jau laikam pelēs atnācis, nebūs īstais spoks, gaidīšu vēl," Didžis nosaka. Kā nu visi paliek atkal mierā, tā vīram rokās sāk runcis lielāks augt. Vīrs pārbijies grib krustu mest, tēva reizi skaitīt un palīgā saukt, bet nevar vairs ne runāt, ne roku pacelt. Beidzot ar lielām mokām viņš iesaucas: "Glāb!" Nu pieskrien citi strādnieki, aizdedzina uguni un atsvabina viņu no runča. Runcis noveļas un paliek uz vietas ciets un smags kā akmens. Didžis paņem pātagu un sāk runci sist, bet no sitieniem darbinieki jūt sāpes uz savas miesas. Šie tik sakož zobus un Didžis sit atkal. Te pēkšņi visiem top zaļš un sarkans gar acim un kā caur miglu redz lielu gaŗu čūsku, kas lēnām aiziet tālumā un beidzot izzūd. No tā laika Vilkumuižas rijā spoki vairs neesot redzēti.

Atstāstījusi astoņdesmit pieci gadi veca Jūlija Freimane, kas šo stāstu dzirdējusi bērnu dienās no savas vecmātes.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox