Ēni neredzami

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Alojas baznīcu gribējuši celt Karogu silā, netālu no Salacas upes, kur vēl tagad redzams mazs kalniņš, kas izcēlies no iesāktiem baznīcas mūriem. Bet ko pa dienu uzmūrējuši, tas pa nakti izjucis. Redzēdami, ka tur baznīcai nava vietas — atmetuši domas baznīcu te celt. Citas vietas nezinādami, iekritis prātā vietu šā meklēt. Aizjūguši vērsi ratos, ielikuši baļķi vezumā un palaiduši vērsi vaļām, prātodami: tur, kur vērsis apstāšoties, tur būšot baznīcai īstā vieta. Vērsis apstājies tur, kur tagadējā Alojas baznīca. Še nu sākuši strādāt; bet atkal tā pati liksta: ko pa dienu uzmūrējuši, tas pa nakti noplēsts. Prātojuši, ka jāziedojot cilvēka dvēsele. Sasaukuši visus iedzīvotājus un tiem vaicājuši: "Kurš grib glabāt baznīcas atslēgas?" Tad kāds vīrietis, Aleksis vārdā, teicis, ka viņš gribot. Šo vīrieti piedzirdījuši un dzīvu iemūrējuši baznīcas mūrī. Pēc tam varējuši baznīcu netraucēti celt — vairs naktim nenojaukts.

Cita teika stāsta, ka baznīcu gribējuši celt uz Ungurpils mazās upītes kraujas. Kādu paaugstinājumu minētās upītes malā Jaungaranažas mājas robežās vēl tagad sauc par Baznīcas kalnu. Kādus 10 gadus atpakaļ veca māmuliņa stāstīja, ka senākos laikos šai kalnā ap pusnakti bērni brēkuši un bijis redzams, ka lejā, upītē, cilvēki ar gaŗiem matiem mazgājušies.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox