Vadātājs neredzams jeb nenoteiktā veidā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Tas bija toreiz, kad vēl biju par puisi pie Lielauces Upenieka. Dienu strādāju, nakti bij jājāj pieguļā. Tai vietai, kur man bij jāgana, bij slikta slava: tur visādi spoki ērmojoties. Bet es toreiz vēl biju jauns, un ko tev tāds bēdās? Kādu vakaru aizjāju, sapinu zirgus un apguļos pie zirņu zārda. Guļu, guļu — te uzreiz dzirdu: viens sauc: "Puiš, ko guli, vai nedzirdi, ka bargs laiks? Uzceļos: tavu brīnumu, laiks tik jauks, ka vai nu! Tik smuki nozvaigžņojusies debess. Liekos atkal uz ausi. Te, necik ilgi, iet man viens apkārt un bļauj. Bļauj tā, lai ausis plīst, tādā maza bērna balsī. Nu, es domāju: "Ja tu man nāksi klāt, izkapts man tepat ir, cirtīšu tā, lai tu ar jūti!" Bet nekā, šis nenāk vis. Izbļaujas, izbļaujas un paliek atkal klusu. Apguļos atkal. Bail man nav nemaz. Bet nu nāk šis no kalna čaps, čaps, čaps, ķēdes žvadzinādams. Saņemu izkapti pa cirtienam. Te uzreizi viss paliek klusu. Nospļaujos un liekos pa ceturtam lāgam uz ausi. Bet kā es apguļos, tā šis, bladāc! man blakām. Es ķeŗu ar roku, bet nekā. Ak, tu, ērms tāds! Nu gulēšana te tā kā tā nav. Eju apskatīt zirgus. Bet tavu brīnumu: kaimiņu zirgi mūsu lēcās! Bet es nevaru tos izdzīt: kā eju klāt, tā šie pabēg gabalu un ēd atkal, kā šņakšk vien. E, rauj jūs kociņš, nodomāju, eju atpakaļ pie zārda, pārmetu krustu un liekos gulēt. No rīta eju lēcas skatīties: ne viens zirgs bijis, nekā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox