Vadātājs neredzams jeb nenoteiktā veidā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Tā dažreiz tam cilvēkam iziet. Vienreiz es iebraucu Kursīšu mācītājmuižas purvā. Tas bija tā. Aizvedu puisi uz mācītājmuižu darbos un pats braucu atpakaļ. (Toreiz man bija divpadsmit gadu). Tik tumša nakts, ka lai acī duŗ, un lietus līst. Es saraujos ratu stūrī un tik braucu. Braucu, braucu — nāk jau tā ap pusnakti, bet no mājām vēl ne vēsts. Redzēt arī nekā nevar, viss tumšs. Es tik sukāju braukt. Te uzvienreiz iedziedās gailis. Žvāks! abi zirgi iekrīt gaŗšļaukus ūdenī. Nu man nokrīt kā zvīņas no acim: esmu iebraucis purvā. Ko nu? Es iesēžos ērtāk ratos un gaidu rītu. Ko citu lai tādā tumsā iesāk? Bet te ieraugu uguni tuvumā spīdam. Eju uz turieni. Pieeju klāt — pazīstamas mājas. Saimnieks ar puišiem uzcēlušies cūkas kaut. Izstāstu visu, kas noticis. Tie ņem tūliņ lukturi un valgus, un ejam visi uz purvu vilkt zirgus ārā. Bet tie tā iegājuši, ka nevar saprast, kā izdabūt ārā. Brīnums taisni, kā viņi tur varējuši ieiet: visapkārt krustām un šķērsām sakrituši koki un sakārņi. Bet man braucot likās, ka es braucu pa gludu lielceļu. Ja viņi būtu gājuši vēl tālāk, tad man bija beigas. Tur netā1 bija tāds kā bezdibens. Es būtu iekritis tajā ar visiem zirgiem. Labi, ka gailis iedziedājās.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox