Vadātājs cilvēka izskatā / Irreführer in Menschengestalt

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Gaujiena
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Klaušu laikos kāda muižas meita aizgājusi sēņot uz Gaujienas kapsētas silu. Bijis tā ap pusdienas laiku, lopi bijuši sadzīti laidarā. Viņa paņēmusi līdz divus groziņus. Vienu groziņu tā drīz vien piesēņojusi un atstājusi ceļa malā, ar tukšo groziņu gājusi tālāku. Netālu no Kaulu kalniņa aiz paegļu krūma viņa ieraudzījusi lielu plecīgu vīrieti baltās drēbēs un ar melnu siksnu ap vidu, kuŗš aiz krūma gūbājies. Meita gājusi stāvētājam klāt, bailes viņai nebijis. Arī vecu ļaužu nostāsti par Kaulu kalniņu tai neienākuši prātā. Kaulu kalniņā tikuši aprakti muižā kritušie un nonīkušie lopi, un veci ļaudis stāstījuši, ka nelāgā nāvē miruši cilvēki ejot uz Kaulu kalniņu maitas ēst. Viņa bijusi stāvētājam jau gluži tuvu, ka ieraudzījusi skaistu sēni, rudmiesu, un noliekusies, lai to nolauztu. Kad paskatījusies uz stāvētāju, tā vairs nav bijis, tas ielīdis kā zemē.

Sēņotāja gājusi tālāk, neko ļaunu nedomādama, bet drīz vien sākusi maldīties un maldījusies ilgi, ilgi. Pati brīnējusies, jo vieta bijusi labi pazīstama. Nokļuvusi beidzot pavisam svešā vietā. Apsēdusies uz celma un sākusi raudāt. Saule jau bijusi vakaru pusē. Mājā vajadzējis tikt pie lopu saņemšanas, jo viņa bijusi lopu meita. Nejauši tai ienākusi prātā tēva reize. Noskaitījusi to un nu kā zvīņas nokritušas no acim. Nu tik pamanījusi, cik tālu aizmaldījusies. Līdz mājai bijušas verstes piecpadsmit. Pārnākusi mājā vēlu, lopi bijuši jau sen laidarā sadzīti.

Zur Zeit der Fronarbeit war eine Gutsmagd eines Tages in den Friedhofswald von Gaujiena gegangen, um Pilze zu suchen. Es war Mittagszeit, die Kühe waren im Stall. Die Magd nahm zwei Körbe mit. Als das eine Körbchen voll war, ließ sie es am Straßenrand stehen und ging mit dem leeren Korb weiter. An einem Wacholderstrauch — nicht weit von dem Kaulu kalniņš (Knochenhügel) — erblickte sie einen großen, breitschultrigen Mann, der weiß gekleidet war und einen schwarzen Riemen um den Leib trug. Die Magd ging auf den Mann zu, sie hatte keine Angst. Die Erzählungen der alten Leute über den Knochenhügel fielen ihr gar nicht ein. Auf dem Knochenhügel wurden die auf dem Gutshof verendeten Kinder begraben, und alte Leute erzählten, dass eines schlechten Todes Gestorbene am Knochenhügel Aas fressen würden. Sie war dem Mann schon ganz nahe gekommen, als sie plötzlich einen sehr schönen Pilz erblickte und sich bückte, um ihn abzubrechen. Als sie sich gleich danach nach dem Mann umsah, war er verschwunden — wie von der Erde verschlungen.

Die Pilzsucherin dachte nichts Arges und ging weiter, aber bald merkte sie, dass sie sich verirrt hatte. Lange, lange musste sie herumirren. Sie wunderte sich, denn die Gegend war ihr sehr gut bekannt. Schließlich wurde ihr die Umgebung ganz fremd. Da setzte sie sich auf einen Baumstumpf und begann zu weinen. Die Sonne stand schon tief am Himmel. Sie musste zu Hause sein, um die Kühe zu versorgen, denn sie war Stallmagd. Plötzlich fiel ihr das Vaterunser ein. Sie betete es, und nun fiel es ihr wie Schuppen von den Augen. Erst jetzt merkte sie, wie weit sie sich verirrt hatte. Bis zum Gutshof waren es gut 15 Werst. Als sie schließlich nach Hause kam, waren die Rinder schon längst im Stall.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox