Velns par vadātāju / Der Teufel als Irreführer

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Pociems
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Eiklons bijis par vaļenieku Kabros. Tas turējis pats savu zirgu un apstrādājis šur tur brīvzemes un vecās atmatas. Reiz šis aris turpat Baišlejas augšgalā noru. (Baišleja ir grava, Pociema Kabru mājas robežās). Strādājis vīrs līdz vēlam vakaram, uzkodis vakariņām gabalu sausas maizes, piepinis zirgu turpat treknajā zālē un licies pats uz ciņa gulēt. Bailīgi gan bijis nakti pārlaist Baišlejā, bet Eiklons bijis dūšīgs vīrs, nav bijies ne ķēmu, ne spoku un nav griezis ceļu ne pašam velnam. Noskaitījis tēva reizi, tas nolicies un aizmidzis. Te ap pusnakti tas dzird ratus rībam un zirgus sprauslājam. Pacēlis galvu, tas ierauga karīti, aizjūgtu četriem melniem zirgiem, pa stigu braucam uz Ķipena muižas pusi. Karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs ar lielām, spīdošām pogām un trīsstūrainu cepuri galvā. Greizi vien uz šo noskatījies, tad tā kā ar roku pamājis Eiklona baltajam zirgam. Zirgs uz reizi palicis kā durns. Galvu no zemes augšā, tas sācis karītei pakaļ skriet asti gaisā uzcēlis un lēkdams vien kā tīrais puliers. Citādi bijis mūžīgais stīvnīca: vilcies pa vagu kā vēzis, atpakaļ vien skatīdamies. Bet tagad tādas kājas, ka jādomā. Eiklons no zemes augšā un skrējis zirgam pakaļ — turpat klāt, ka ķer pie astes, bet tuvāk arī netiek un netiek — nav iztrūcis ne pāra sprīžu. Jo Eiklons ātrāk skrējis, jo nātnais arī; palicis Eiklons lēnāku, zirgs un turpat pa priekšu braucošā karīte arī lēnāk. Ko nu darīt, vai palikt skatoties kā zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu? Eiklons noņēmies skriet līdz beidzamam, kas tad ir, lai ir. Ķipena kalns līdz Kazragam bijis darīts desmit lēcienos un caur Silavu uz Pociema muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausī. Ko tu, cilvēks, saķersi nātno? Aste turpat vien situsies vai pret pirkstu galiem, bet notvert ne zināt, skaidri kā maldu uguns. Un nu gājusi visa jakts gar muižu gaŗām, pa lielceļu uz Pura kroga pusi projām. Bet muižas kalns aizlicis Eiklonam krūtis cieti — paskrējis vīrs vēl līdz Ķemeram, tālāk vairs nav varējis skriet: krūtis kā zāģis. Sācis palikt soļos, nātnais arī tūliņ soļojis. "Pagaidi!" domājis Eiklons, "nupat jālūko ar labu." Tas iztprusinājies, izkošinājies, labinājis nātno visādā modē, bet nātnais neliekas ne jūtot, iet tikai vien mierīgi karītei pakaļ. Nu jau vairs nav labais gals, nātnais jau laikam noņēmies ar nelabo uz vienu roku; bet Eiklons tomēr gājis zirgam pakaļ pa lielceļu. Jēņa pakalnē nonācis, iedziedājies Jēņos gailis. Uz reizi brīnums. Kā biezs miglas kunkulis palicis ap nātno un karīti, kunkulis tad pacēlies gaisā un nozudis acim. Pazudusi karīte, pazudis nātnais, lielceļš bijis tik tukšs un tīrs kā svētajā naktī. Eiklons izskatījies uz visām pusēm, pastaigājies vīrs vēl pa pļavu un birzīti varbūt tur iesprucis — nekā, it nekur. Noraudājies vīrs, nožēlojies, tad devies gŗūtu sirdi atpakaļ uz mājām. Pārnācis Baišlejā jau ap pusbrokasta laiku. Paskatījies — kas tas — nātnais guļ treknajā zālē nogulies, paēdies, ka dveš vien turpat, kur vakarā piepīts. Ne zirgs kur bijis naktī, ne kustoņam kāda vaina — nelabais tikai Eiklonu maldinājis par to, ka tas bijis tik drošs nakti pārgulēt Baišlejā. Eiklons lebte als Tagelöhner auf dem Kabri-Hof. Er hatte ein eigenes Pferd, bearbeitee freies und brachliegendes Land. Einmal war er gerade dabei, ein Stück Brachland umzupflügen, das sich am oberen Ende der Baišleja befand (Baišleja ist ein Graben beim Kabri-Hof). Der Mann arbeitete bis zum späten Abend. Dann legte er dem Pferd Beinfesseln an, ließ es grasen und streckte sich selbst auf einem Hümpel aus. Es war zwar gefährlich, im Baišleja-Graben zu übernachten. Aber Eiklons war ein mutiger Mann, der sich vor Gespenstern und anderem Spuk nicht fürchtete und nicht einmal dem Teufel ausgewichen wäre. Er betete das Vaterunser, legte sich hin und schlief. Gegen Mitternacht hörte er auf einmal Räder rasseln und Pferde schnauben. Als er den Kopf erhob, erblickte er eine Kalesche, die von vier Rappen gezogen wurde, in die Richtung des Ķipēna-Gutes fahren. In der Kalesche saß ein feiner Herr mit großen glänzenden Knöpfen und einen Dreispitz auf dem Kopf. Der Herr guckte Eiklons schief an und machte seinem Schimmel mit der Hand etwas wie ein Zeichen. Da wurde das Pferd wie toll: mit erhobenem Schwanz raste es der Kalesche nach. Sonst war es schon recht steift und schleppte sich langsam wie ein Krebs die Furche entlang, aber jetzt hatte es Beine, dass man sich wundern musste. Da sprang auch Eiklons auf und lief seinem Pferd nach. Er kam so nahe heran, dass er es fast am Schwanz packen konnte, aber je schneller er lief, umso schneller lief auch das Pferd; je langsamer Eiklons lief, umso langsamer lief auch das Pferd, umso langsamer fuhr die Kalesche. Was war zu tun? Sollte er zusehen, dass sein Pferd davonlief? Eiklons beschloss, das Pferd zu verfolgen, solange er es nur vermochte. In zehn Sprüngen waren sie über den Ķipēna kalns bis Kazrags gekommen und weiter durch Silavs zum Pociems-Gutshof rannten sie so, dass Eiklons der Straßenschlamm um den Kopf flog. Aber wie sollst du, ein armer Mensch, einen solchen Schimmel einfangen! Die Fingerspitzen berührten zwar den Schwanz, aber zu ergreifen war er genau so wenig wie ein Irrlicht. Und nun ging die wilde Jagd am Gutshof vorbei, die Landstraße zum Pura krogs entlang. Aber da ging Eiklons die Luft aus. Er konnte nur noch langsam gehen. Da ging auch der Schimmel ganz langsam. "Warte, jetzt will ich es im Guten versuchen," dachte Eiklons. Aber sein Schimmel hörte nicht auf ihn: ruhig trabte er der Kalesche nach. Als sie in die Nähe des Jēņi-Hofes kamen, krähte der Hahn. Da verschwand die Kalesche, da verschwand auch der Schimmel: die Landstraße war leer und einsam wie in der Heiligen Nacht. Eiklons sah sich um, betrat auch den Hain, schritt rüber die Wiese — aber von seinem Schimmel war keine Spur zu finden. Weinend und klagend ging der Mann schweren Herzens nach Hause. Noch vor der Frühstückszeit erreichte er den Baišleja-Graben. Was war denn das? — Sein Schimmel lag in dem fetten Gras, satt und ruhig und an derselben Stelle, an der er ihn gestern hatte grasen lassen. Das Pferd war in der Nacht nicht weggelaufen, nur der Teufel hatte Eiklons an der Nase herumgeführt, weil er sich erdreistet hatte, so mutig zu sein und in dem Baišleja-Graben übernachten zu wollen.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox