Velns par vadātāju

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Eiklons bijis par vaļenieku Kabros. Tas turējis pats savu zirgu un apstrādājis šur tur brīvzemes un vecās atmatas. Reiz šis aris turpat Baišlejas augšgalā noru. (Baišleja ir grava, Pociema Kabru mājas robežās). Strādājis vīrs līdz vēlam vakaram, uzkodis vakariņām gabalu sausas maizes, piepinis zirgu turpat treknajā zālē un licies pats uz ciņa gulēt. Bailīgi gan bijis nakti pārlaist Baišlejā, bet Eiklons bijis dūšīgs vīrs, nav bijies ne ķēmu, ne spoku un nav griezis ceļu ne pašam velnam. Noskaitījis tēva reizi, tas nolicies un aizmidzis. Te ap pusnakti tas dzird ratus rībam un zirgus sprauslājam. Pacēlis galvu, tas ierauga karīti, aizjūgtu četriem melniem zirgiem, pa stigu braucam uz Ķipena muižas pusi. Karītē sēdējis mūžīgi smalks kungs ar lielām, spīdošām pogām un trīsstūrainu cepuri galvā. Greizi vien uz šo noskatījies, tad tā kā ar roku pamājis Eiklona baltajam zirgam. Zirgs uz reizi palicis kā durns. Galvu no zemes augšā, tas sācis karītei pakaļ skriet asti gaisā uzcēlis un lēkdams vien kā tīrais puliers. Citādi bijis mūžīgais stīvnīca: vilcies pa vagu kā vēzis, atpakaļ vien skatīdamies. Bet tagad tādas kājas, ka jādomā. Eiklons no zemes augšā un skrējis zirgam pakaļ — turpat klāt, ka ķer pie astes, bet tuvāk arī netiek un netiek — nav iztrūcis ne pāra sprīžu. Jo Eiklons ātrāk skrējis, jo nātnais arī; palicis Eiklons lēnāku, zirgs un turpat pa priekšu braucošā karīte arī lēnāk. Ko nu darīt, vai palikt skatoties kā zirgs aizskrien uz diezin kādu ratu? Eiklons noņēmies skriet līdz beidzamam, kas tad ir, lai ir. Ķipena kalns līdz Kazragam bijis darīts desmit lēcienos un caur Silavu uz Pociema muižu tas licis, ka vai dubļi sitas pakausī. Ko tu, cilvēks, saķersi nātno? Aste turpat vien situsies vai pret pirkstu galiem, bet notvert ne zināt, skaidri kā maldu uguns. Un nu gājusi visa jakts gar muižu gaŗām, pa lielceļu uz Pura kroga pusi projām. Bet muižas kalns aizlicis Eiklonam krūtis cieti — paskrējis vīrs vēl līdz Ķemeram, tālāk vairs nav varējis skriet: krūtis kā zāģis. Sācis palikt soļos, nātnais arī tūliņ soļojis. "Pagaidi!" domājis Eiklons, "nupat jālūko ar labu." Tas iztprusinājies, izkošinājies, labinājis nātno visādā modē, bet nātnais neliekas ne jūtot, iet tikai vien mierīgi karītei pakaļ. Nu jau vairs nav labais gals, nātnais jau laikam noņēmies ar nelabo uz vienu roku; bet Eiklons tomēr gājis zirgam pakaļ pa lielceļu. Jēņa pakalnē nonācis, iedziedājies Jēņos gailis. Uz reizi brīnums. Kā biezs miglas kunkulis palicis ap nātno un karīti, kunkulis tad pacēlies gaisā un nozudis acim. Pazudusi karīte, pazudis nātnais, lielceļš bijis tik tukšs un tīrs kā svētajā naktī. Eiklons izskatījies uz visām pusēm, pastaigājies vīrs vēl pa pļavu un birzīti varbūt tur iesprucis — nekā, it nekur. Noraudājies vīrs, nožēlojies, tad devies gŗūtu sirdi atpakaļ uz mājām. Pārnācis Baišlejā jau ap pusbrokasta laiku. Paskatījies — kas tas — nātnais guļ treknajā zālē nogulies, paēdies, ka dveš vien turpat, kur vakarā piepīts. Ne zirgs kur bijis naktī, ne kustoņam kāda vaina — nelabais tikai Eiklonu maldinājis par to, ka tas bijis tik drošs nakti pārgulēt Baišlejā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox