Velns par vadātāju

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Reiz viens vīrs vēlu vakarā dzēris krogā. Kad gājis uz māju, tam ceļā pienācis liels vīrs klāt un abi gājuši pa plašu, ļoti līdzenu ceļu. Pēdīgi vīrs nokusis un nevarējis ne no vietas pakustēt. Tad nopratis, ka lielais vīrs ir pats velns, un aizmetis krustu. Tūliņ šņākdams, krākdams lielais pazudis. Vīrs bijis ievests lielā purvā — avotā. M. E. Bērziņš Umurgā.


Decembŗa mēnesis jau bija sasniedzis savu pirmo aukstumu, dziļo sniegu, kad Menģeles mežsargs, vecs, sirms vīrs, apbruņojies ar bisi plecos, cirvi aiz jostas, devās uz lielmežu pārlūkot to. Mežā viņš gāja pa šauru, labi pazīstamu teku. Gāja un atrada caunai pēdas — itin jaunas pēdas. Nu devās tai pakaļ un tā noklīda dziļi mežā. Pienāca vakars, vēl neatrada teku. Palika tumšs un nu tam izrādījās viss svešs. Uz reizi viņš izdzirda briesmīgu auku un koku brākšķi. Tuvumā bija dzirdami smagi soļi. Drīzi viņš ieraudzīja savā priekšā milzīgu tēlu, kas vairāk cilvēkam, nekā zvēram līdzinājās. Mežsargam trīcēja visas miesas kā apšu lapa. Bet aplūkojis cirvi un bisi, viņš saņēmās sirdībā un sāka milzim tuvoties. Milzis sāka uz priekšu iet, mežsargs tam pakaļ. Tā neko nerunādami viņi soļoja uz priekšu. Te piepēži milzis atgriezās zvērošām acim, paskatījās uz mežsargu un pavēlēja: "Atdod cirvi!" Mežsargs savās bailēs nekavēdamies to paklausīja, bet turklāt iedrošinājās pavaicāt, ko ar cirvi darīšot. "platāku ceļu pataisīšu, lai uz elli ātrāki varētum nokļūt!" milzis bargā, briesmīgā balsī atbildēja. Tagad tikai mežsargs noģida, ka nu ir velna nagos. Tiklīdz velnam cirvi bija atdevis, tūdaļ viņi atradās uz tik plata ceļa, kādu mežsargs ne savu laiku lielmežā nebija redzējis. Viņš gan gribēja labprāt kādu sānu teku uzņemt, bet neiedrošinājās, jo velns viņam pavēlēja pakaļ iet. Tā abi klusi soļoja uz priekšu. Vairs pusnakts nebija tālu, kad viņi lielmeža malu aizsniedza, arvienu pa platu, patīkamu ceļu iedami. Te piepēži mežsargs izdzirdēja gaili dziedam un nu mazā acumirklī velns bija pazudis. Tanī brīdī viņš atkal atradās ļoti biezā kārklu krūmā, kur velns viņu, uz elli vezdams, bija ievedis. Kārklus palocīdams, viņš līda pa mēneša gaišumu uz priekšu, līdz aizsniedza malu. Tagad viņš tikai atminējās un noskārta to vietu, kur nu atradās: bija iekļuvis savā paša purviņā, netālu no mājas, kas atradās kalnā. Nekavēdamies viņš devās augšā, priecādamies, ka no velna nagiem vaļā ticis. Mājā bija pulkstens viens. Savu apģērbu atrada pavisam saplosītu, nodriskātu. Rītā apskatījās ar mājas ļaudim kārklu purvā velna pēdas un atrada to gandrīz no vienas vietas nomītu. Arī tās pēdas atrada, kur no lielmeža bija iznācis, bet no platā ceļa nebijis ne vēsts. Pavasarī, kad sniegs nokusa, atrada cirvi tai vietā līdz pusei zemē iestigušu. No tā brīža kārklu purviņu nosauc par Velna purviņu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox