Velis par vadātāju

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Ap to laiku, kad lejas kurzemnieki, laucinieki, Saukas mežā kroņa malku cirta, tur vajadzēja strādāt arī Pēterim, kas dzīvoja ne visai tālu no Jelgavas. Caur lielu biezu mežu ejot, viņš ierauga uz paša ceļa mazu zaķīti, kas ar mīlīgām actiņām skatās uz ceļa vīra, un liekas tik rāms, ka to varējis viegli noķert. Cerēdams mežasarga bērniem prieku darīt, Pēteris noķeŗ zaķīti un nes to padusē projām. Bet brīnums! zaķītis augtin aug, paliek arvienu gaŗāks un smagāks un beidzot izšļūk no paduses un pazūd.

Labu gabalu tālāk gājis, Pēteris atkal redz vienu zaķīti uz ceļa, kas viņam priekšā lēkā, it kā to kairinādams, lai ķeŗot. Pēteris arī, ilgi neapdomājies, sāk zaķīti ķerstīt un patiešām dabū rokās, bet lai atkal neizsprūk, iebāž to ceļa kulē. Bet zaķīti dzenādams, Pēteris bija noklīdis no ceļa. Tālāk ejot, zaķītis sāk atkal gaŗāks un smagāks palikt un — kur bijis, kur ne -no kules laukā.

"Kas tas par ērmotu zaķēnu?" domāja Pēteris un tik gāja uz priekšu. Te pieiet pie dziļa un steiga dīķa un raugi, zaķītis izlec no dīķa, ar dubļiem novārtījies, un notupas purinādamies Pēteŗa kāju priekšā un itkā lūgdams to uzskata, lai tik ņemot klēpī. Pēteris tūlīt nopratis, ka tas nav labs zaķis, bet kārdinātājs, kas to no ceļa novīlis un gribējis dīķī ieraut, tāpēc, krustu pārmetis, tas steidzies projām.

Kad šo notikumu mežasargam stāstījis, tad tas tam atteicis, ka priekš daudz gadiem dīķī esot liels medinieks noslīcis, kas tagad visus tos, kas pēc maziem zaķīšiem vai jauniem putniņiem kārojot, tik ilgi mānot, kamēr dīķī ieraujot un noslīcinājot.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox