Lietuvēns cilvēka izskatā

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vecos laikos Annēniešu Cimbuļu māju rijās lietuvēns vienmēr mocījis kūlējus, kad tie atmigu gulējuši. Reiz viens kūlējs apguldamies uzlicis uz krūtim linu sukas. Līdz aizmidzis, lietuvēns klāt un brīnās un brīnās: "Tas mans jājamais zirgs nav, man nebija tādu seglu; jāiet meklēt, kur mans palicis." Lietuvēns aizgāja. No tā laika rijā bijis miers kūlējiem atmigu guļot.

Bānužu Lejas krogā senāk dzīvojis krodzenieks Bērziņš; to arī lietuvēns bija apcēlis par savu jājamo zirgu: tiklīdz apgulies, tūliņ sveša jaunava klāt un rāvusi no gultas ārā, viss viena alga, vai spārdījies, vai kliedzis, vai sitis. Pēc pusnakts jaunava arvien pazudusi; bet tad atkal krogā sanākuši daždažādi dzērāji un dzēruši un dancojuši līdz gaismai, ka dārdējis un skanējis vien. Bērziņam visu to dzirdot — redzams nekas nebijis — drebuli skrējuši pa kauliem un auksti sviedri tecējuši.

Arī mana mātes māte stāstīja, ka reiz lietuvēns viņu lai mocījis. Bijis tāds balts tēviņš un tā spiedis, tā spiedis, ka nevarējusi ne atpūsties, ne parunāt. Cik ilgi lietuvēns viņai sagulējis virsū, to skaidri nevarot atcerēties, bet labs laiciņš bijis un ganu meita uzmodinājusi viņu — to atminot.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox