Velns par lietuvēnu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Devītā verstē, pašā sākumā, ceļā no Kandavas uz Sabili pa labi roki, Rēdnieku māju robežās, atrodas dziļa un plata grava, pa kuŗu tek arī maza upīte.

Vecos laikos, kad velli virs zemes staigāši, tad — kur tagad grava — stāvejs kalns. Velli bijši dažreiz labi, bet arī dažreiz ļoti bārg tiesas vīr. Kādu dien aizkaitinajši vellu, uzvilkš Rēdniek mājs rijē uz durim trīsdeviņu lietvaiņ krust, lai spoki nespoktos. Vells gājs rijē, jo gribejs izbaidt lin mīsttejs. Līdz tik viš ieraudzijs tos lietvaiņ krusts, esot sabijies un nedrīkstejs iet baidt. Viš pa to saskaities un aizskrējs prom. Otrē naktē atnācs akal, jo gribejs akal baidt; bet akal bijs bail no trem lietvaiņ krustiem. Tāpat viš atnācs ar trešē naktē, bet nav vis gājs rijē, bet uz pakaln. Aizgājs uz pakaln, sācs grābt klēpē zems un ness un bērs Abovē, gribdams aizdambt Abov, lai Rēdniek noslīkt par to, ka trīs deviņ lietvaiņ krusts uzvilkš uz rijs durim. Ness un ness liels klēps, lai ātraki aizdambt Abov; bijs jau gandrīz aizdambejs, te vellam par nelaim iedzedies gails un bijs jābēg prom. No tā laik vairs neesot nācs un atstājs darbu nepabeigt. Ūdens zems gandrīz viss aizskalejs prom, tik biški biškin vel pirme klēp atstājs, neskalejs prom.

(Vēl tagad Abavā, netālu no Rēdnieku mājām maza saliņa, velna nestā, redzama.)

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox