Naudas apracējs grib pats izņemt savu naudu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens tēvs gulējis uz miršanu slims. Bet gribēdams tā paglabāt savu naudas padomiņu, ka neviens nespētu to uziet, viņš sūtījis visus ļaudis uz lauku pie darba, teikdams, ka jūtoties vēl diezgan spirgts un tik drīzi nemaz nemiršot. Viņa vecākais dēls manījis jau no tēva acim, ka šim kaut kas aiz ādas un vairs ilgi dzīvotājs nebūs. Tāpēc arī negājis vis uz lauku, bet iekāpis mājas tuvumā lielā kokā. Viņš arī nebijis vīlies, jo pēc kāda brīža tēvs iznācis no istabas, paņēmis lāpstu un sācis rakt bedri, taisni zem tā koka, kuŗā dēls bijis iekāpis. Pēc tam tēvs gājis uz istabu un nu stiepis uz bedri lielu naudas podu. Ielaidis podu bedrē aizmetis bedri ar zemēm un dievodamies sacījis: "Guli, mana naudiņa, guli nu! Tā rociņa ielika, tā lai arī izņem!" Tad apskatījies uz visām pusēm un steidzies uz māju. Drīzi pēc tam dēls nokāpis no koka un gājis skatīties, ko tēvs laba dara; bet tēvs jau bijis nomiris. Nu dēls steidzies pa kaklu, pa galvu izrakt naudu; jo drīzi jau vajadzējis arī citiem no lauka pārnākt. Atracis podu, bet tikko gribējis to izcelt, te nauda skanēdama iegrimusi zemē iekšā. Tā viņš pūlējies labu laiku, līdz kamēr atcerējies tēva vārdus: "Tā rociņa ielika, tā lai arī izņem!" Tad gājis uz istabu, ņēmis nedzīvo tēvu pa pleciem un nesis uz bedri. Pods līdz ar naudu stāvējis atkal vecā vietā. Dēls nu pats neņēmis naudu, bet ar tēva sastingušajām rokām. Tā viņš arī ticis pie tēva ieraktā krājumiņa. Tad atnesis tēvu atpakaļ uz istabu un aizmetis bedri. No lauka pārnākušie nekā nebija manījuši, kas pa to laiku mājā noticis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox