Velni sargā naudu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz dzīvoja ļoti nabags kalpiņš. Tas bija iestidzis tādā nabadzībā, ka ar mokām un bada nāvi ne atkauties vairs. Beidzot tāda posta dzīve vīram atriebās un tā tūliņ prom uz ezeru vai no paša velna naudu patapināt. Labi, noiet ezera malā un sāks vien aurēt: "Velns, velns! kaut jei velns varētu man naudu tapināt!" Jā, nav ilgi — velns arī klāt. Atnāk tāds vecs, pavisam klibs velnu tēvs: "Ko tu te lūdzies no manis?" Tā un tā — "patapini man vienu grāpi naudas uz trīs gadi!" Velns ar mieru, tikai cieti piekodina vīrelim: tiklīdz trīs gadi apkārt, lai atvedot atkal naudu tai pašā vietā un saucot: "Klibiķi, klibiķi, še tava nauda! — gan tad es rašos." Kalps paņem naudas grāpi un steidz uz mājām svilpodams. Kas nu vairs bēdas — šķērž naudu kā bramanis un dzīvo vienos priekos.

Bet kad trīs gadi jau pie beigām, vīrelis atmodīsies gan vienreiz un sāks dikti bēdāties: nauda izšķērsta — ko nu atdot? Bet kas nu būs, būs — velnam tā kā tā neizbēgsi — saņem drošu dūšu, nobrauc uz ezeru un sauc, ka skan vien: "Klibiķi, klibiķi, še tava nauda!" Izsaucas, izir lielu laiku, bet klibiķa kā nav, tā nav. Nu šis iebrēksies labi stipri. Tas līdzēja, tūliņ izskrien no ūdens jauns velnēns un prasa, ko vīrs gribot. Šis stāsta — tā un tā. Bet velnēns it sašutis tam uzbļauj: "Ņem savu naudu un ej, kur tevi deviņi vilki nes! Jau divi gadi, kopš klibiķi pie šī akmeņa pērkons nospēra!"

Nu bij kalpa vīrs laimīgs cilvēks, ka no velna vienreiz vaļā — brauca smiedamies mājā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox