Veļi sargā naudu / Manen bewachen Geld

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Vecumnieki
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Ja tie cilvēki, kas dzīvi būdami savu mantu zemē aprakuši, nomirst, tad viņu gari uzturējušies tanī vietā, kur nauda aprakta. Ja kādam no dzīvajiem gadījies nakti tai vietai gaŗām iet, tad naudas sargātājs gars to vadājis un maldinājis visu nakti līdz gaismai. Kad kādam gadījies pusdienas laikā — ap rudzu ziedamo laiku — iet tai vietai pāri, tad gars arī to mazākais stundu muļļinājis. Kur Vecmuižas lauki beidzas un Brūveru sādžas iesākas, Vecmuižas mežsarga, Deprejas meža malā, vienu gabalu sauc par Makarišķiem. Tur 1812. g., kad franči ielauzās Krievijā, bijusi māja Makari. Mājas īpašnieks Makars bijis ļoti bagāts: naudu mērījis siekiem; tas mēdzis arī lielīties, ka Vecmuižas klētī neesot tikdaudz auzu kā šim dukātu. Franči, kas bija netālu no tās vietas lēģerī, izdzirdējuši tur tādu bagātnieku, devušies turp. Bet Makars arī nebijis vis pa to laiku gulējis, tas savu naudu bijis apracis un pats sataisījies bēgt. Te pašu laiku pulciņš franču apstājuši tā māju. Makars manīdams, ka būs slikti, izlīdis no istabas uz jumtu un kamēr franči gājuši istabā, tamēr viņš licis kājas pār pleciem un davai mežā! Franči bēgli bija laikā pamanījuši un devušies tam pakaļ. Makars redzēdams, ka izbēgt nav iespējams, iemucis vecā ozolā, Vecmuižas — Lindes lielceļa malā. Ozola vidus bijis caurs izpuvis. Franči izpūlējušies visādi, gribēdami Makaru no ozola izdabūt, lai tas izstāstītu, kur nauda atrodas, bet bēglis nebijis izdabonams no koka ne ar labu, ne ar ļaunu. Beidzot franči gribējuši to nošaut, bet viens devis padomu ozolu sadedzināt. Ozola iekšas piebāzuši un vēl visapkārt apkrāvuši ar sausu malku — malku aizdedzinājuši un ozols sadedzis ar visu Makaru. Ozolu čupa kalniņa galā stāvējusi ilgu laiku, no kam kalniņš dabūjis vārdu: Ogļu kalniņš. Franči, Makara māju izmeklējuši, un nekā neatraduši, to nodedzinājuši. No tā laika, apmēram kādus 15 gadus, nakts laikā neviens nav varējis tai vietai, kur nauda aprakta, gaŗām paiet, ka tas netapis baidīts un maldināts cauru nakti. Wenn Menschen, die bei Lebzeiten ihr Geld in der Erde vergraben haben, sterben, so verweilt ihr Geist an der Stelle, wo der Schatz vergraben ist. Wenn dann jemand in der Nacht an der Stelle vorbeigeht, so führt ihn der den Schatz bewachende Geist die ganze Nacht hindurch bin zum Morgenrot in die Irre. Davon berichtet folgende Sage:

Dort wo die Felder von Vecmuiža-Gut aufhören, lag zur Zeit, als die Franzosen im Jahre1812 ins Land fielen, das Makari-Gesinde. Der Besitzer Makars war steinreich, sodass er sein Geld mit Scheffeln maß. Er pflegte zu prahlen, in dem Speicher von Vecmuiža sei nicht soviel Hafer, als er Dukaten besitze. Die Franzosen, die in der Nähe lagerten, hörten von dem Reichen und begaben sich hin. Aber Makars hatte inzwischen auch nicht geschlafen, sondern hatte sein Gold vergraben und schickte sich selbst an zu fliehen. Um dieselbe Zeit umringte ein Haufe Franzosen sein Haus. Makars aber, der die Gefahr merkte, kroch aus der Stube aufs Dach, und während di Franzosen die Stube betraten, gab er Fersengeld in den Wald. Die Franzosen aber hatten rechtzeitig seine Flucht entdeckt und setzten ihm nach. Als Makars erkannte, dass es ihm unmöglich sei zu entkommen, kletterte er in eine alte Eiche, die auf einem Hügel an der Straße von Vecmuiža nach Linde stand. Die Mitte dieser Eiche war hohl. Die Franzosen gaben sich alle Mühe, Makars aus der Eiche zu locken, damit er ihnen verriete, wo sich sein Geld befinde, aber der Flüchtling war weder im Guten noch im Bösen dazu zu bringen, dass er sein Versteck verließ. Zuletzt wollten sie ihn erschießen, aber einer gab den Rat, die Eiche zu verbrennen, und dem stimmten alle bei. Sie verstopften die Höhlung und schichteten noch trockenes Holz rings um die Eiche. Dann zündeten sie das Holz an, und die Eiche verbrannte mitsamt dem Makars.

Ein Kohlenhaufen stand noch lange auf dem Gipfel des Hügels, wonach man ihn den Kohlenhügel nannte. Auch Makars Haus verbrannten die Franzosen nieder, nachdem sie es durchsucht hatten. Von der Zeit an konnte niemand zur Nachtzeit an der Stelle, wo das Geld vergraben war, vorbeigehen, ohne dass er die ganze Nacht geängstigt und in die Irre geführt wurde.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox