Nauda parādās par uguni

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz man gadījās tā. Būs jau pagājuši savi gadi trīsdesmit: toreiz man bija jau pāri četrdesmitam. Nācu rudens naktī no Lobērģu kroga, pilns biju kā mārks. Bija tumša rudens nakts, lietiņš smidzināja. Gāju caur Dampuru. Apstājos pura malā pie egles, iebāzu pīpē tabaku un gribēju aizpīpēt. Izgramstīju visas ķešas, spičku nebija. "Ē," nodomāju, "laikam krogā aizmirsu". Bija pavisam lustīga dūša. Paeju gabaliņu purā un skatos: kuŗas uguns! Nu tik riktīgi — jāiet aizpīpēt. Pieeju — brīnos: kuŗas uguns. Pie ugunskura sēd vecene, satinusies pelēkā seģenē. Padevu labvakaru un iejautājos: "Ko tu, māmiņ, te lietū sēdi — apmaldījusies?" Bet šī ne ā, ne bē. "Esi gan tu man veca šķelme, sak', lietū uguni kurini — mēma kā zivs." Bet vecene nekā, kā mēma, tā mēma. Piegāju pie ugunskura, paņēmu ogli un uzliku uz pīpes. Bet vecene sēd, skatās ugunī un pat acu nepamirkšķina. Liku ar kāju vecenei krūtīs, šī augšpēdu gan. Izspārdīju ugunskuru un nu tik taisos ātrāki projām. Nebiju ne pāra soļus pagājis, pīpe nodziest. Nodomāju: jāiet atpakaļ. Izņēmu no mutes pīpi un brīnos. Uz pīpes vecs zviedru dalderis. Eju pie ugunskura. No vecenes un ugunskura ne vēsts! Bet zeme nokaisīta tādiem pašiem daldeŗiem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox