Nauda parādās par cilvēku

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz divi kaimiņi braukuši uz tirgu. Ceļš gadījies caur Lasmuižas mežu. Bijusi tāda gaiša vasaras nakts. Tā nu braucot kas tad tā braukšana arī ir — šiem apnicis ratos sēdēt. Izkāpuši no ratiem, kūpinādami savas pīpes, soļojuši blakus vezumiem. Te tie uzreiz redzot, netālu no viņiem uz ceļa sēž tā kā liels, melns suns. Šie abi — dūša vīriem jau sākusi plakt — drošības pēc iesēdušies katrs savos ratos un lēnām tuvojušies tam ērmīgajam zvēram. Bet zirgi, visu laiku bezbēdīgi tecējuši uz priekšu, uzreiz iecirtuši kaklus un sākuši krākt, tīri kā vilku sajuzdami. Saimnieki bijuši piebraukuši gluži klāt ērmam — un tavus brīnumus — acis vien ieplētuši: ieraudzījuši sev priekšā glītu jaunkungu, tādās melnās drēbēs, spīdošos zābakos, melnu gardibeni galvā. Jaunskungs stāvējis kā nedzīvs. Bet šie braucēji bijuši arī vai nedzīvi — nevarējuši ne locekļa kustināt. Kad bijuši gaŗām glītajam jaunkungam, zirgi sākuši ātri skriet uz priekšu. Un arī saimnieki nu pakustējušies. Tad abi reizē ieprasījušies "Vai redzēji?" Un i viens, i otrs ērmu redzējuši, droši vien, pašu velnu. Bet kad acis atpakaļ pagriezuši, uz ceļa nebijis ne mazākais nieciņš. Vēlāk abi kaimiņi nožēlojuši, ka neesot ar kāju melnajam kungam iespēruši, jo tad droši vien tas būtu turpat i pārvērties par naudas maisu. Stāsta, ka to pašu jaunkungu redzējuši vairāki, kas braukuši pa Lasmuižas mežu naktī.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox