Naudu saņem tas, kam tā nolemta

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Brūža purvā pie Adlienas Traškām agrāk esot nauda kaltējusies. Tā reiz vēlu vakarā pa mēnesnīcu gājuši no darba uz māju divi grāvrači. Gājuši, gājuši — redzot purva malā uguntiņu. Viņi zinājuši, ka tur nauda kaltējoties, vajagot tikai zināt, cik dziļi jārok, tad varot naudu dabūt. Viens uzmetis uguntiņai kakla lakatiņu, kas tūliņ sadedzis, metis otrs, lakatiņš sadedzis tikai līdz pusei. Nu darba biedri aprēķinājuši, ka jārok pusotra cilvēka dziļumā. Neko darīt, jārok, lai gan tik dziļi. Rakuši, rakuši — redzot: no meža brauc trijjūgs un taisni viņiem virsū. Racēji nelikušies ne zinot, rakuši tik tālāk. Bet jo dziļāk rokot, jo vairāk visādi ķēmi un āksti bāžoties virsū. Pēdīgi lāpstas atsitoties pret kaut ko cietu un racēji ar mokām izceļot podu uz bedres malas. Tūliņ spoku bars pazudis un viss apklusis. Mājā atgriezušies, grāvrači naudu izdalījuši uz pusēm. Viens no tiem laidis naudu tūliņ apgrozībā, lai gan ļaudis teikuši, ka baznīcai vajagot papriekšu atdot pusi, citādi nauda būšot nelaimīga. Tomēr viņš tāda padoma neklausījis un rīkojies ar naudu pēc savas patikas. Tikai drīz pēc tam labā roka sākusi čūlot, pūt un arī pats drīzi nomiris. Pēc viņa nāves nauda pārvērtusies par smiltīm.

Otrs grāvracis savu daļu aiznesis uz mācītāju un pusi no naudas novēlējis baznīcai. Pēc tam ilgus gadus laimīgs dzīvojis tālāk.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox