Naudu saņem tas, kam tā nolemta

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz viens meža sargs pusdienas laikā apmaldījies savā pašā meža gabalā. Gājis, gājis — uzgājis tādā klajā vietiņā lielu lādi, uz tās lādes melnu suni. Šis pārbijies un palicis kā miets. Bet, pusdienas laikam beidzoties, suns uzcēlies, nošļaucījies, nožāvājies un tad sācis pa lādes virsu meņģēt no viena gala uz otru. Lāde nu grimusi, grimusi un iegrimusi ar visu suni zemē. Bet tagad meža sargs viegli atradis ceļu un gājis mājā. Te saticis vecīti. Ierunājies ar to, tas teicis, lai nākamā reizē pabāžot zem lādes divus krustiņus un pats lai paslēpjoties, tad iemantošot to naudu, kas lādē glabājoties. To teicis, vecītis pazudis. Labi, otrā dienā meža sargs uztaisījis divi krustiņus, aizgājis pusdienas laikā mežā, pielīdis slepeni lādei, pabāzis katrā galā vienu krustiņu un tad paslēpies aiz koka. Suns izgulējies, atmodies, izšļaucījies, izžāvājies un mīdījis atkal lādes virsu tāpat, kā vakar, bet lāde negrimusi un negrimusi vairs zemē. Tad suns pagriezies pret to koku, aiz kuŗa meža sargs stāvējis, un sviedis lādes atslēgas pret koku, sacīdams: "Kas zirgu ņēmis, lai ņem arī iemauktus!" Kokam noplīsusi no sviediena liela šķembele; bet suns pārvērties par viesuli un aizskrējis. Meža sargs sagodījis naudu un palicis bagāts vīrs. Vecītis, kas viņam padomus piedevis, bijis pats Dievs.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox