Dažādas teikas par naudu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Čūsku virsniekam galvā (galvas virsū) esot gredzens. Kas šo gredzenu iemantojot un mazajā pirkstā valkājot, tas zinot apraktu naudu atrast. Bet gredzenu iemantot neesot viegla lieta; to tikai varot pavasaros, kad siltā saulīte sākot sildīt, tad čūskas kādu dienu ejot rūjā, salasīdamās lielā čupā ap savu virsnieku un griezdamās mutuļu mutuļiem cita caur citu. Šīs čūskas, kas tur čupā griežas, nekā neredzot tādā reizē; bet čupai blakus esot nostādīti sargi, tie gan cieši vērojot, vai kāds nenākot jeb neuzbrūkot. Tādēļ čūsku virsnieka gredzena guvējam vispirms šie sargi jāpiemānot, ja grib pašam virsniekam piekļūt. Un to izdarot tā. Kreisā rokā jāvēdinot melns nēzdogs un jāuzsaucot sargiem tprū! Tūdaļ sargi paliekot uz vietas, ka nemaz nekustot. Nu tikai jāsteidzoties čūsku pūlim klāt un ar smalku, spicīgu āķīti ātri, ātri jānoraujot virsniekam skaistais gredzens no galvas. Tiklīdz gredzens norauts, tūdaļ jāsteidzoties projām, cik ātri vien var, jo čūskas, ja viņas apmanot, ka gredzena vairs nav, dzenoties pakaļ un tad beigts esot. Pats čūsku virsnieks varot pat pa gaisu skriet milzīgā ātrumā un ja viņam kas ceļā gadoties — koks, lops, vai akmens — tiem visiem cauri. Čūsku virsnieks izskatoties viscaur sarkans. (Kroņa Talsiniekos saka, ka viņš esot viscaur balts un spīdot kā sudrabs. L. P.)

Arī tāds zinot apraktu naudu atrast, kas mazās papardes ziedu iemantojis. Mazās papardes aug pļavās, ganībās un ziedot tikai Jāņu naktī. Bet kas šo ziedu lūkojot plūkt, tam jāpārciešot visādas briesmas. Tā reiz bijis bārenis. Un tam bijis dikti bargs audžu tēvs. Ļaunuma vien dzirdējis nabaga zēns no audžu tēva un pat ne Jāņu naktī nadabūjis miera: kad visi priecājušies, šim bijuši jāgana zirgi vienam pašam. Un tā nu ganījis, ganījis, beidzot atzvēlies pusguļus pie cintiņas, iesācis raudāt un tik dikti nobēdājies, ka labāk pēc nāves ilgojies, nekā tādā gŗūtumā vārgt. Kamēr tā domājis, te sāks tikai nākt viens nezvērs, otrs nezvērs, kas nekas šim virsū. Bet bārenis nebaidījies: lai nāk, jo nāvi tik tā kā tā vēlējies. Tomēr nezvēri neaizkāruši vis šo un nu tai vietā gadījies cits kas: apbruņoti kaŗa vīri ar zvērīgiem zirgiem rindām gribējuši šim virsū gāzties, bet bārenis nebaidījies, lai nāk! Tomēr arī tie, kā nenākuši, tā nenākuši, un pēc brīža visi trakuļi pārtrakojušies. Bet bārenim tagad uznācis salds miegs. Viņš aizmirdzis un sapņojis: pienākot laipns vecītis un sakot, ka zem galvas patlaban ziedot papardīte, lai noplūcot ziedu un aizbāžot kaut kur aiz ādas. Bārenis atmodies un patiesi atradis ziedu. Tūdaļ noplūcis ziedu, aizbāzis aiz zābaka liela un iemidzis par jaunu.

Kad saule patecējusi, gājis uz mājām. Pagājis gabaliņu — tavi brīnumi — viena kāja daudz smagāka par otru. Šis neko. Pārgājis mājā, vilcis istabā zābakus nost — kas ir — no smagā zābaka izbirst liela čupa zelta naudas. Bet gan dusmīgais audžu tēvs nopratis, kur nauda gadījusies, tūliņ paķēris papardes zieda un paturējis. Tik tad nu bijis bārenim, kā tā nauda, to labāko, papardes ziedu, nekad vairs nedabūjis redzēt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox