Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienureiz viens vīrs ar savu sievu vāca savu sienu kopā. Tam vīram bijis vilkača amats. Kā tik šis pamanījis, ka viņam nāk tas brīdis, kur par vilku jāpaliek, tas sacījis sievai: "Stāvi, sieva, stāvi!" Pie tam viņš tai iedevis savu grābekli rokā un teicis: "Ja kāds no meža iznāk, tad gaiņājies!" Sieva nu stāv un gaida, bet nenāk neviens. Te uz reizi iznācis no meža tāds kā vilks, un lec uz vezuma virsū; sieva sākusi gaiņāties un nu tikai vilkam ar grābekli virsū un ņēmusi šo tā sakacēt, ka visi zari grābeklim izlūzuši. Viņa netaupījusi ne acu, ne kā, bet tikai situsi, kur trāpās. Beidzot vilks atkal ieskrējis mežā. Pēc brītiņa iznācis atkal vīrs, bet ģīmis bijis pavisam saskrāpēts, un vienās asinīs. Kad sieva prasījusi, kāpēc viņam tāds ģīmis, tad tas atteicis: "Kam tev tā bij jāsit? Tu jau pati izsiti!" — "To vīru es pati esmu redzējusi," tā pasakas teicēja man sacīja, "viņu sauc Altu un viņš citiem gadiem dzīvoja Pūķos (mājas vārds). Pats Pūķis arī viņu esot redzējis kā vilku."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox