Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz vīri pļāvuši sienu pļavā. Piepēži viens ieteicies: "Kur jel varētu kādu aitiņu sameklēt? Dikti gribētos!" Netālu no tās vietas bijuši sakrauti daudz izlauztu celmu. Nogājis tur. Bet citi gaida, gaida šo — nemaz nenācis atpakaļ. Gājuši lūkot, ko šis tur dara. Aiziet — redz: šā drēbes guļ zemē pie celma. Šim celmam viens zars tā izaudzis, ka starp celmu un zaru branga sprauga radusies. Saimnieks tādās lietās labs pratējs, tūliņ nojēdzis, kas te darāms: paņēmis sitamo, aizstājies aiz otra celma un gaidījis. Pagaidījis tādu brīdi, te piepēži redz: atskrien vilks ar treknu avi un tūliņ izbāzis avi papriekšu celmu spraugai cauri, tad līdis pats pakaļ. Bet tikko palīdis tik tālu, ka aste vēl bijusi šinī pusē, pats jau viņā, tā saimnieks ar sitamo aizkacējis asti: tūliņ aste siešus piesējusies taipus celma, vilks palicis otrpus. Nu saimnieks ātri jo ātri aizsteidzies arī otrpus celma un sācis vilku mizot, lai nejaudātu vairs atlīst atpakaļ pa celmu spraugu. Kad nu vilks atkal bij pārvērties par cilvēku, veduši to tūliņ uz māju, bet aste palikusi pie celma. Gan gribējies vīram dikti atpakaļ tikt: brēcis un spirinājies, tomēr pārveduši, vai brēc jeb nebrēc. Otrā rītā vilku aste nogaisusi. No tās reizes vīrs nevienas aitas vairs nelaupījis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox