Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Muižas puiši ara tīrumā. Vagars katru rītu stāvēja klāt līdz brokašu laikam, bet tad piepēži aizgāja. Tiklīdz aizgāja, tūliņ dzirdēja ganus kliedzam: vilks esot! Pēc kliedziena katrreiz vilks nozuda krūmos un vagars atkal gadījās. Puišiem tas likās ērmoti, tie apņēmās vagaram pakaļ lūkot. Otrā dienā kā šis krūmos, arāji pakaļ un nu ierauga: vagars mežā nometas gluži kails, izlien caur sakārni, pieiet pie viena koka, kur pulka tapu saurbtu, izvelk tās, sabāžas tapas sev visapkārt, paliek acumirklī par vilku un aizskrien. Bet puiši aiztapo vienu tukšo tapas caurumu. Atskrien vilks atpakaļ, izlīdīs caur sakārni, sāks no sevis tapas izlasīt un minētā kokā atpakaļ bāzt. Visas citas tapas kokā sabāzis — vēl tikai viena būtu jāiebāž, bet nevar cauruma atrast. Sāks šis drebēt, jo kad cauruma nevar dabūt, tad vilka aste paliek vīram kā pieaugusi. Te piepēži vilkacis izdzird, ka mežā medī, un nu nekā ilgāki darīt: sapiko asti ūzās (biksās) un dodas projām. Muižā kungs sauc vagaru priekšā: "Puiši man sūdz, ka tu par vilku ejus un aitas nokožus!" Vagars lūdzas liegdamies, bet kungs saka: "Ja tu nebūtu vilkacis, kā tad tev tik liela pakaļa?" un liek vilka asti rādīt. Lielskungs, vilka asti ieraudzījis, aiztrenca vagaru un to tapu koku ar sakārni lika nocirst un nodedzināt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox