Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz kāds sainiks a sov puiš aŗ laukē. Us vienreiz sainiks pazūd un peic ilg laik atsrodas akal. Viš dome: "Kur elē viš iet un paliek tik ilg nost? Ko viš mežē tik ilg var dart?" Bet nu neko, kas sainikam var prast, kur viš iet, kur nē? Viš ju pats zin sovs daršens. Diensvidē, kad vis sanāk pi lounag, sainc ir isvāres kunkaļs a priš gaļ. Tāds lounags visem lab smeķe — vis poēd, ka tik sten vien un tad iet dienvid gult. Peic kādam dienam, kad sainiks a puiš pļouj sien pļavē, us vienreiz sainiks pazūd akal. Peic liele laik viš atnāk akal. Kād brīsnin tie vel papļouj un tad iet akal pi diensvid. Loungē ir akal rāciņ a priš; gaļ. "Kur elē sainc jem to priš gaļ es viņs neredz nevien jēr kaujam?" Bet nu tas puiss to sainik vairak uspase. Peic kād nedaļ laik, kad viņ a sainik ab div taise apkārt louk žog, puiss redz, ka tas sainiks noliek cirpi vien celm zemē un iet projnes mežē iekšē. "Pa, pa!" puiss dome, "es tokš grib redzt, kur tu iet un ko tu tur mežē dar?" Viš noliek sov cir ē un iet notālens sainikam pakļē, bet tā ka tas viņ neredz. Lab gabal tā pa tād lielē mež gājš, sainiks āsiet tādē lielē, nejoukē purmalē. Tur islūds tād liel, vec krebaļ egel ar liel lukiņ, tam tas vienlede saken tā sasloces, tas vid pasceles tā us ougš, ka pa to līkam apakš vīrs var islīst coures. Sainiks pi to liele lukiņ apstājes. Puiss ās vien krūm slepen apstājes, stāv un skates, ko sainiks tur nu dars. Tas sainiks papriekš apskates it ciet visapkārt, u tik kāds kur nav, kas us viņ skates. Kad neko neredz, tad viš sāk pi to lukiņ gūņtes: krīt gaŗ zem, metes augšpēd, pa gāl pāres un vēl kā nekā. Tā diezgan issgūņes un issmētes, viš līž cour to sakeņ apakš cour kāds reizs trīs. Puiss tik nu skates un rauges, kas tur nu isjuks. Kad nu sainiks trešreiz islīž cour to saken apakš cour, tad puiss rouges: sainiks vairs nav nekāds, tē vietē isnāk lieles vilks. Tas nospurnes, isstaipes un sāk skriet pa to mež projnes. Puiss tā pārsbijes, ka tirpkeļ isiet cour visem koulem un viš nebūt nezin, ko nu le dart. Bet kamērt viš tur vēl stāv un dome, viš iesklouses, ka turpat netāļ ās to mež pļavē gan sāk nežēlig ourt: "Ou, ou, ou! Britan, Lāč, cui, cui, cui! — ro ku lieles negantes zvērs ajēs (aitās), cui, cui, cui, ou, ou! voi, mans Šēss! manam labam jēram mugrē un a vis jātnisk vien pa žog pāre un mežē iekš! Ak tu viens nol ... (nolāpāms) pa man labe jēr! Vei, man Šēss, vei, mans Š ..., ko es, nabags, nu dars! mans labes jērs pagalam!" Tā tas gansiev vel doudz issaures un issbreices, rīddan tos suņs; tie gan skrēj mežē iekšē rēj: "Ķiuks, ķouks, ķiuks, ķuoks!" bet nekas — peic paliek vis klus. Peic tād brīsniņ viš netīš iesskates, tas lieles vilks atskrējs ās to lukiņ, sviež to jēr zemē — tas ju i pagalam. Vilks nu līž cour to saken ap'š trīsreiz coures; puiss rouges — nu vairs vilks nav nekāds un viņ sainiks iet tam jēram klāt, sviež to pa kameš un iet pa mež projnes us mājam. Puiss nu skrej, ko vien kājs nes, le tapt sainikam priekšē pi to žog. Tik ko top klāt pi žog, paķer sov cir un cērt, ko nag nes, le sainiks redz, ka viš dzīve (strādā). Tas nenāk nu vis pi puiš, bet iet ar sov jēr pa mugar proj uz mājam, iedod jēr saince, le vār loungē gal a kāļem un pats iet pi puiš, ās louk žog taist. Sainiks nesliekes neko zinam, jem sov cir un sāk akal cirst miets un cits žog koks. Bet puiss cērt un tais ē, bet avien uz to sainik tā šķielisk paskates. Kad laiks, tie iet pi diensvid un pi lounag. Puiss nu zin, kas tas i pa gaļ, ko ēd, bet cit nezin neko. Jērgaļ a kāļem lab smek — vis ēd nags laizdem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox