Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz bijis zemnieks, tas apprecējies. Vienu dienu raidījis savu sievu uz lauku. Aizgājuši. Bet pēc kāda brīža šī pārnesusi jēru, teikdama vīram: "Še, kauj un ēd!" un pati likusies gulēt. Vīrs raidījis pa otram lāgam uz lauku. Šī atkal pārnesusi jēru un nolikusies gulēt. Tagad vīrs prātojis: "Kas tie par brīnumiem! Kur jel sieva tik drīzi katrreiz jērus ņem? Pagaidi, jāaplūko, ko viņa tur dara." Tad sūtījis atkal sievu uz lauku. Gājusi, bet šis glūn, kur nu paliks. Jā, kā ies no istabas ārā, tā taisni uz klēti, palien apakš klēts, nosviež drēbes, apģērbj vilka ādu un aizskrien par vilkati. Vīrs skatās, skatās, beidzot pats arī projām uz klēts apakšu, paņem sievas drēbes un paglabā. Necik ilgi — redz: šī skrien jau atpakaļ ar jēru mutē. Paskrien, tūliņ palien klēts apakšā, ošņādama, smilkstēdama, drēbes meklēdama skraidelē tur apkārt, bet nekur un nekur. Beidzot vīram meties žēl, nolicis drēbes atpakaļ, kur bija paņēmis. Tūliņ sieva (pārvērsta) pietecējusi drēbēm klāt, apošņājusi gan, bet nekā — par cilvēku tikt vairs nevarējusi, jo cits bija drēbes aizkāris. Ko nu darīt? Vēl mazs bērns sievai bijis lai. Pēc tā laikam šī žēlojusies; tādēļ skraidījusi, skraidījusi bērnam gan apkārt izsmilkstēdamās, bet nelīdz: vilks bijusi, vilks palikusi un bērns bēgšus bēdzis no šīs. Beidzot vīrs un citi ļaudis, labi redzēdami, ka šī tikai mokās vien, ņēmuši labāk nogalinājuši vilkati.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox