Cilvēks labprāt pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz viena saimniece bijusi ļoti neganta. Viņa nodarbojusies ar dažādām skolām, sagājusies ar burvjiem un māžojusies ar visādām blēņām un pesteļiem. Visi, kas viņu pazinuši, runājuši, ka viņa savu dvēseli pārdevusi velnam un par to no velna dabūjusi dažādas citiem kaitīgas iespējas.

Viņas kaimiņienei piederējis brangs, labas sugas auns un šo aunu negantā saimniece kārojusi iegūt par savu. Kaimiņiene sacījusi, ka viņai savs auns pašai patīkot un tādēļ to ne par ka nepārdotu. Par šādu liegšanos auna kārotāja ļoti sašutusi, nolamājusi kaimiņieni un aiziedama sacījusi: "Gan tu vēl nožēlosi, ka man savu aunu nepārdevi!"

Vienā vasaras sestdienas vakarā vēli, kad visi bijuši aizgājuši gulēt, negantās saimnieces puisis bija saposies un gribējis iet uz kaimiņu māju apmeklēt savu līgaviņu. No savas klētiņas iznācis, viņš redzējis, ka saimniece lēni un klusu iznākusi no kambaŗa pagalmā un gar sētu slapstīdamās gājusi uz pirti. Puisis tūliņ nopratis, ka saimniecei ar tādu slapstīšanos nekas labs nevar būt nodomā. Viņš tādēļ slepeni līdis tai pakaļ, lai noskatītos, ko viņa dara. Saimniece iegājusi pirtiņā, bet puisis nostājies aiz pirts lodziņa un pa to ieskatījies pirtī, kur saimniece noģērbusies plika, savas drēbes paslēpusi pirts krāsnī, tad iznākusi ārā, pārvērtusies par vilkaci, un ātri aizskrējusi uz kaimiņu mājas pusi. Puisis zinājis, kas jādara ar vilkaces drēbēm, lai tai sagādātu spraugas. Viņš ātri ieskrējis pirtī, izvilcis no krāsns saimnieces drēbes, ievīstījis viņās palielu akmeni un tad drēbes nogremdējis vienā ūdens bedrē. Tad viņš pa citu ceļu — lai vilkacei atpakaļ nākot, ar to nesastaptos — gājis apciemot savu līgaviņu. Drīz vien viņš dzirdējis, ka kaimiņu ļaudis trokšņo un brēc: " Uja! vilks! Uja vilks!" un redzējis, ka viņi ar milnām triec kādu vilku, kas iebēdzis tuvējos krūmos. Krūmu malā kaimiņu ļaudis nostājušies vilku gūstīt. Puisis piegājis pie viņiem klāt un dabūjis zināt, ka vilks tur nokodis saimnieces lielo aunu. Puisis nu gājis uz māju un savā klētiņā nolicies gulēt.

Svētdienas rītā visi mājas ļaudis bijuši ļoti uztraukti, jo saimniece pa nakti bija pazudusi. Meitas stāstījušas, ka atradušas saimnieces gultu tukšu un saimnieci pašu nekur nevarējušas ieraudzīt. Viņas gājušas gar pirti, lai paņemtu līdz vakarā tur palikušus ūdens spaiņus. Gar pirts lodziņu ejot, viena pa lodziņu ieskatījusies pirtī un ieraudzījusi, ka kāds vilks rakņājas pirts krāsns priekšā. Tad vilks izskrējis no pirts, viņas cieši uzskatījis un tad ieskrējis zirgaploka krūmos. "Tas laikam būs bijis tas pats vilks, kas pagājušā naktī bija ielauzies kaimiņu laidarā un tur nokodis lielo aunu," puisis pasmīnēdams runājis. "Kaimiņu vīri to trokšņodami bija izdzinuši no laidara un ietrieca krūmos." — "Lai nu vilks, kur vilks, bet kur tad mūsu saimniece palikusi?" viens kalps jautājis, bet neviens nezinājis nekā atbildēt. Visas meklēšanas bijušas veltīgas: saimniece palikusi pazudusi, un saimnieces gaitu uzņēmusi viņas vedekla, kas pie savas vīra mātes līdz šim bija izbaudījusi grūtas dienās. Tikai minētais vilks tapis bieži redzēts gan mājas tuvumā krūmos, gan arī ap pirti ložņājot. Zvērs bijis tik pārdrošs, ka pat gaišā dienā staigājis pa laukiem. Saimnieki nu gājuši lūgt mežkungu, lai atnāktu viņus atsvabināt no pārdrošā un kaitīgā zvēra. Mežkungs lūgumu izpildījis un viņam drīz vien iznācis pa gadījumam vilku sastapt un nošaut. Bet kad vilkam norāvuši ādu, tad tas pārvērties par pazudušās negantās saimnieces līķi. Tad visi zinājuši, ka pazudusī saimniece bijusi vilkace, bet neviens negantnieci nežēlojis. Puisis arī savu noslēpumu neizpaudis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox