Cilvēks no ziņkārības pārvēršas par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Pa labeb laik sainiks a puiš plāv rudzs loukē. Us vienreiz puiss paman, ka sainiks a vis iskapt a jon pa grāv pāres un krūmēs iekšē. Puiss dome: "A ha tēviņ, nu es zin gan, kur tu iet!" Viš e pa grāv pāres, iegrūž sov iskapt kārkaļkrūmē un iet pa nu zinam ceļ cour mež coures us to purmaļ pi to lukiņ. Li kam viš āsiet, redz, ka sainiks ju trešreiz līž cour lukiņ coures un nu i vilks un skrej pa mež projnes. Puiss nu to būšan pazīst, viš vairs nesasbīstes vis, bet dome: "Būt japrouvē man e līst cour to lukiņ coures, le redzt, u tad es e vart pa vilk jeb vilkac, kā ļouds blādes?" Viš iet pi to lukiņ klātak, apskates to saken visapkārtnes — nav nekas vairak kā lukiņ saken. Nu viš iet it tuj klātes, dar tapat kā sainiks, nosgūņes, nosmetes gar zem, apsmetes augšpēd, pārsmetes par gāl pāres un tad sāk līst cour couram apš — saken coures. Pirme reiz islīds coures, viš prot, ka viņam dūš paliek tāds ērmigs. Viš līž otrreiz un nu viš sajūt, ka viņam četrāp vien tik iet un nemaz vairs netīk kājēs celties ; viš sev apkamš un noman, ka viņ ād viscour i lab, lab spalēns. Bei te nu man vel japieliek, ko es pirmatnes āsmīrs — to: kad tas sainiks (kad viņ āsgāj pi to lukiņ) apsskates, u tur kāds us viņ neskates un nevien tur nemane — tad viš nosģērbes pliks un tad tur kā nekā isērmes, līd cour to lukiņ coures. Tas puiss nu dare tapat. Un kad nomane sev lab lab spalēn, tad viņam palik tād lust trešreiz courlīst; ka nemaz vairs nevare atsturtes. Islīd trešreiz coures — nu viš bi gatavs vilks, kam it nekas vairs tā netīk, kā jērs plēst. Viš ieskrej mežē un dzird, ka tur tādē mazē pļaviņē gan' ķēde un brēke. Viš pieskrej pi žog un paskates. Tur viš ieroug divs liels suņs, no tiems viš sasbīstes, nedrīkst klāt iet, ka nesaplos viņ kažak, un sainiks to ieroudzs, ko viš tad dars? Viš skrej apakļes pi to lukiņ un dome tik līst akal cour, le vart palikt akal pa puiš un vart iet akal us louk rudzs pļout. Viš islīž vienreiz cour — nekas: kāds buis, tāds i. Viņam isiet čouģiņ cour visem koulem, kas nu būs? Nu trešreiz viš skrej a vis jon cour, le vart vis to vilk ād norout un palikt akal pa puišcilak, bet nekas: kāds buis, tāds paliek. Ko nu dars? Pārsbijes nezin, ko dart — skrej cour mež cour us louk — redz: sainiks viens pats plouj rudzs. Kamēr viš bi peic to gansuņem un jērem skates, sainiks a sov jēr bi isdares sov darb un āsgājs akal rudzs pļout. Apskates — puiss nekād. Viņam ju iesšoujes prātē, ka tik tas puiss neistais e kāds muļķebs. Un riktig -vien spail isgājs cour, viš apsgriežes iskapt bruoant — ieroug, ka jouns vilciš līž no mež ārē un līž mazs maziš vinam klātes. Sainiks viņam ussouc: "Ko tu te grib?" Vilciš it bēdigs rād us sov kažak un us mež — us lukiņ. Sainiks noliek sov iskapt un ussouc viņam: "Nāc man līdz!" Vilciš tek līdz. Pi lukin sainiks viņam iecērt trīs pliķs pa vaig un tad teic: "Līž nu trīsreiz cour lukiņ!" Vilciš līž. Kad trešreiz cour, tad vilciš vairs nav nekāds vilks — puiss akal kāds buis, tāds stāv sainik priekšē. Tas viņam noķer pi ousam un teic: "Mulķs! ko tu nemāk un vis nezin, kas tur jadar, to tu neprovē, ka tu nesadedzan nage un ād. Un nu ej us louk un pļouj rudzs!"

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox