Burvis pārvērš cilvēku par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Teika ir stipri saīsināta, jo Lapas Mārtiņš ir to tīšām stiepis gaŗumā. P. Š.


Senākos laikos gandrīz visi kungi bijuši ļoti nežēlīgi pret saviem dzimtsļaudim un pēdējie ar tādiem kungiem bijuši apraduši, mierīgi izturēdami savu gŗūto likteni. Bet vienā muižā dzīvojis kungs, kas šajā ziņā pārspējis visus citus kungus. Citi kungi mazākais savus dzimtsļaudis atzinuši par vērtīgu mantu un tādēļ gādājuši par to, lai šās mantas vērtība nemazinātos. Bet minētais kungs pat to nepratis vai negribējis atzīt, ka viņa dzimtsļaudim varētu būt kautkāda vērtība. Viņš no tiem prasījis tikai darbu un atkal darbu un pat lielākā mērā, nekā cilvēkam iespējams padarīt; bet ka viņam šiem saviem darba rūķīšiem arī kaut kas būtu jādod, to viņš nemaz nedomājis. Kad citu kungu dzimtsļaudim ziemā uzgājis maizes trūkums, tie gājuši savus kungus lūgt un no muižas klēts dabūjuši pa maisam pelavaiņu rudzu, kas tam nolūkam bijuši sevišķi sajaukti ar smalkām pelavām un paglabāti īpašos apcirkņos; un kad viņiem sējamā laikā nebijis sēklas, ar ko apsēt savus mazos laukus, tad kungi devuši arī sēklu. Tā no muižas klēts dabūtā maizes un sēklas labība gan rudenī bijusi jāatdod ar pieberām, bet trūkumā un vajadzībā viņiem tomēr bijis izpalīdzēts. Bet kad minētā bargā kunga dzimtsļaudis ar tādiem lūgumiem iedrošinājušies iet pie sava kunga, tad viņš tiem atbildējis ar ādas pātagu. Un viņš saviem dzimtsļaudim vēl mazāk atvēlējis laika apstrādāt savus laukus un apkopt savas druvas, nekā citi kungi. Tādēļ tad arī viņa ļaudis, kas pa ziemu ēduši koka mizas un citas cilvēka pārtikai nederīgas un kaitīgas lietas, daudz lielākā skaitā miruši no bada un citām kaitēm, nekā citu kungu dzimtsļaudis. Tā viņa dzimtsļaudis skaita un arī darba ziņā gadu pēc gada pamazinājušies. Lai mazākais un nespēcīgākais laužu skaits visus muižas darbus pastrādātu tikpat ātri, kā senāk lielākais un stiprākais ļaužu pulks, tam nolūkam šis kungs zinājis tikai vienu līdzekli — bendēšanu, un šo līdzekli viņš bieži izlietojis pats ar savu roku. Pat vagāru viņš bieži sapēris ar ādas pātagu par to, ka tas nepratis ļaudis tā dīdīt un piespiest pie darba, kā viņa kungs to vēlējies redzēt. Par to vagārs kungu ļoti ienīdējis un sācis prātot, kā varētu atriebties.

Ļaudis vēl vienmēr klusu un pacietīgi panesuši sava dzimtskunga nežēlības, zinādami, ka ar kurnēšanu vai pretošanos nekas nebūs panākams, bet viņu tā jau pārmērīgās ciešanas taps vēl lielākas. Viņi cietuši, slepeni zobus griezdami. Vienā sestdienas vakarā vēlu, kad vagārs ļaudim devis svētvakaru un tos atlaidis uz māju, viņš dažus vecākus vīrus slepeni bija uzaicinājis, lai pēc citu aiziešanas vēl brītiņu paliekot muižā, jo viņam ar tiem esot kautkas jāpārrunā. Kad atlaistie ļaudis bija aizgājuši, viņš palikušos paklusu ieaicinājis savā dzīvoklī, kur tiem licis apsēsties, rūpīgi aizslēdzis āra un istabas durvis, tad pats arī apsēdies un vīrus uzrunājis šā: "Jums visiem zināms, ka mūsu kungs ir pārliecīgi nežēlīgs cilvēks. Man ir žēli redzēt jūsu ciešanas, bet es ar savu līdzjūtību neko nespēju darīt, lai jūsu nastas pavieglinātu, jo, kā jums zināms, man pašam arī daudz jācieš kunga necilvēcības dēļ. Tādēļ esmu jūs aicinājis pie sevis, lai mēs kopīgi un prātīgi varētum pārrunāt. kā šo postu varētu novērst. Plauktiņu Ādam, tu esi par visiem vecākais, iesāc tu, ko tu saki par manu nodomu?" — "Ko nu es lai saku? Mēs ar to savas gŗūtības atvieglinātu, ka mēs kungam raudzītum atriebties." — "Mums atriebšanās jāizdara tā, ka neviens nezinātu, ka mēs vainīgi," vagārs paskaidrojis. "Bet kā lai mēs to izdarītum?" kāds cits vecāks vīrs jautājis. "Es zinu, kā to var tā padarīt, ka neviens neturēs mūs par vainīgiem. Man ir zināms, ka mūsu kungs rītā aizbrauks uz sava tēvbrāļa muižu uz dzīrēm. Tai pagastā kādā pirtiņā dzīvo viens liels burvis, kas ir mans rada gabals. Viņš izdarīs, ka mūsu kungs no dzīŗu viesu pulka piepēži pazudīs un paliks par vilkaci. Šis vilks nu gan atnāks pie mums un blandīsies še apkārt, raudzīdams panākt, lai kāds viņam kautko pasniegtu, kādu maizes kumosu, vai kautko citu. Ja tas notiktu, tad vilkacis pārvērstos atkal par mūsu kungu. Jums nu ir jāizdaudzina visiem piederīgiem, ka mūsu apgabalā ieradies kāds plēsīgs vilks, un jāpiekodina visiem, lai no tā sargās. Vai jūs esat ar mieru?" — "Jā, jā!" visi vīri atbildējuši un bijuši priecīgi par to, ka tik viegli varēšot atsvabināties no niknā kunga.

Vīri izklīduši katrs uz savu pusi pa tumsu, un neviens muižas cilvēks nebija pamanījis, ka pie vagāra notikusi kāda sapulce. Svētdienas vakarā jau laikā visi pagasta ļaudis atkal sanākuši muižā, lai pirmdienas rītu agri varētu stāties pie kunga darba. Tai pašā dienā ap brokastu laiku viens jātnieks no kaimiņu pagasta atjājis muižā un apvaicājies, vai kungs varbūt nav ieradies mājā. Tālāku viņš stāstījis: "Jūsu kungs vakar vakarā piepēži pazudis no mūsu kungu viesu pulka, tā ka neviens nebija redzējis, kur viņš palicis."

"Ko jūsu kungs velti tik daudz raizējas? Gan jau mūsu kungs atradīsies," muižkungs teicis. "Viņš būs bijis noguris slepeni kautkur ielīdies gulēt."

Kunga kučērs atkal stāstījis, ka viņš uz māju braucot bijis ķibelē ar kādu pārdrošu vilku, kas neaizkāris vis zirgus, bet ar varu gribējis ielauzties kunga karītē. Vilks karīti pavadījis gandrīz līdz pašai muižai un tad ieskrējis tuvējos krūmos. Vagārs slepeni saskatījies ar saviem līdzzinātājiem un izteicis nožēlošanu par labā kunga pazušanu, bet arī cerību, ka kungs drīz vien sveiks un vesels pārnākšot. "Labs kungs viņš jau gan nebija vis," kučērs uz to atbildējis. "Tādēļ būtu labāk. ka viņš vairs nemaz nepārnāktu." — "Tā tu, draudziņ, vis nerunā," vagārs viņu čukstēdams pamācījis. Kučērs nu arī atjēdzies, ka vagāram taisnība. "Lai Dievs dod, ka velns viņu būtu parāvis!" strādnieki čukstējuši. Bet vagāra līdzzinātāji, vecākie vīri, viņus pamācījuši, lai labāk par kunga pazušanu neko nerunājot.

Kakla kungs no pilsētas izbraucis uz kunga tēvbrāļa muižu un izmeklējies gluži velti. Viņš apmeklējis arī pazudušā kunga paša muižu, bet nekādas ziņas nedabūjis, kas aizrādītu, kā kungs pazudis. Vispārīgi ļaudis domājuši, ka kungs noslīcis dzirnavu ezerā, kaut gan arī tur nebijis nekas atrasts.

Tikai tas pārdrošais vilks bieži parādījies muižas apkārtnē, kuŗu kučērs pirmais bija redzējis. Vagārs un viņa draugi gan zinājuši, kas tas par vilku, bet viņi turējuši muti un tikai to centīgi izpauduši, ka šis vilks laikam esot traks, tādēļ no tā esot ļoti jāsargājoties. Pagasta ļaudim pie muižas darbiem vilks bieži parādījies maltītes laikā, notupies viņu tuvumā un smilkstēdams ar ķetnām rādījis uz savām žaunām, it kā lūgdamies, lai arī viņam atmetot kādu kumosiņu. Bet lai tas nenotiktu, par to vagārs ar saviem draugiem rūpīgi gādājis. Viņi katru reizi ar milnām vilku ietriekuši krūmos, kad tas kautkur parādījies strādnieku tuvumā. Pazudušā kunga māsa saņēmusi sava brāļa muižu un ar savu vīru pārnākusi muižā uz dzīvi. Jaunie kungi, salīdzinot ar bijušo kungu, bijuši eņģeļi. Viņu ļaudis atžirguši, tapuši spēcīgāki strādnieki un mazāk dienās muižā daudz vairāk pastrādājuši, nekā senāk daudz dienās, jo viņi tagad strādājuši ar prieku. Savādais vilks pēc tam, kad jaunie kungi bija apmetušies mantotā muižā uz dzīvi, vienmēr ložņājis muižas apkārtnē un bieži žēli gaudojis. Jaunajiem kungiem viņš bieži parādījies, kad tie kautkur izgājuši vai izbraukuši no muižas un pret tiem viņš bijis sevišķi nikns un uzmācīgs. Pēdīgi jaunais kungs apņēmies gādāt par to, lai uzmācīgais vilks taptu nogalināts. Tādēļ ka viņš pats nenodarbojies ar medīšanu un šaujamos rīkus neturējis, viņš ataicinājis kādu kaimiņu kungu, kas bijis kaislīgs medinieks un labs šāvējs. Kā nu tas kungs šāvis, tā vilks kūleni mezdams nogāzies gar zemi. Bet kad abi kungi gribējuši apskatīt, vai tas nav vēl dzīvs, tad ļoti izbijušies, ieraudzīdami nošautā vilka vietā pazudušā kunga līķi. Tagad abi kungi nopratuši, ka pazudušais kungs bijis noburts par vilkaci. Bet lai tas paliktu par noslēpumu, viņi izdaudzinājuši, ka pazudušo kungu atraduši viņa mīļotā vasaras namiņā nomirušu. Jaunie kungi bijušam kungam izrīkojuši kuplas bēres un viņu ar kunga godu paglabājuši draudzes kapsētas kungu daļā. No tās reizes savādais vilks uz visiem laikiem bijis pazudis, jo neviens viņu vairs neredzējis. Vagārs ar saviem draugiem paturējuši noslēpumu pie sevis un nevienam neko nestāstījuši.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox