Burvis pārvērš cilvēku par vilkatu

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienā zemnieku māju pirtiņā dzīvojis ubags, kas bijis izdaudzināts arī par lielu burvi, vārdotāju un zīlētāju. Šim ubagam bijusi ļoti skaista rneita, ko kungs reiz ieraudzījis un tūliņ iekārojis. Lai savu nolūku panāktu, viņš ubagu licis pavēstīt uz muižu un tam sacījis, ka viņš tā meitu izvēlējis par savu istabmeitu un tādēļ meitai rītu pat jānākot uz muižu un jāiestājoties dienestā. "Kad cienīgs kungs to vēlas un pavēlē, tad manai meitai tikai jāpaklausa," vecais atbildējis un itin labi nopratis, kāda nolūka dēļ kungs viņa meitu vēlas par kalponi. Kungs brīnījies par to, ka šis tēvs nemaz nemēģinājis lūgt, lai viņa meitu neieceļ muižas kalpones godā, kā to citi tēvi mēguši darīt.

Kad tēvs izstāstījis meitai, ko kungs pavēlējis, tad tā sākusi raudāt un vaimanāt, bet tēvs to mierinājis ar šādiem vārdiem: "Neraizējies, bērns, un neaizmirsti, ka tev ir tēvs, kas iespēj tev glābt. Ej vien droši uz muižu un paļaujies uz manu palīdzību." Viņš savai meitai devis padomu, kā viņai jāizturas pret kunga laipnām vilināšanām un pierunāšanām. Kungs savu jauno istabmeitu sevišķi laipni saņēmis, kad viņa gājusi pieteikties, ka esot atnākusi iestāties savā dienestā, un pats viņai izstāstījis viņas uzdevumus, parādījis viņai, kā šie uzdevumi izpildāmi, un gultu viņai ierādījis atsevišķā istabiņā, savam dzīvoklim blakus. Vakarā, kad jaunā kalpone gājusi gulēt, arī kungs drīz vien ienācis viņas guļamā istabiņā un sācis runāt viņai laipnus uzmācīgus vārdus. Bet kad viņa skarbi atbildējusi, lai tūliņ iet prom un vairs nekad viņai netuvojas ar tādu ļaunu nolūku, tad kungs tikai pasmīnējis. Kad nu kungs nemaz netaisījies projām iet, tad spēcīgā meita tam devusi tādu pļauku pa ģīmi, ka kungam uguns šķīdusi gar acim. "Par tādu pārdrošību tu dabūsi bargu sodu!" kungs izsaucies un izgājis no istabmeitas guļamās istabas.

Otrā rītā viņš saviem ļaudim pavēlējis meitu ieslēgt ķēdēs un ieslodzīt pagrabā. Tad viņš muižas pagalmā licis ierakt kāķa stabu, licis saaicināt visus ļaudis skatīties, kā tāds cilvēks top sodīts, kas iedrošinājas sist savam dzimtskungam. Pie staba divi vīri stāvējuši ar rīkstēm. Tad kungs pavēlējis izvest noziedznieci, un kad tas bija noticis, tad viņš kā apsūdzētājs un kā tiesnesis vienā personā ziņojis šā: "Šī meita vakar vakarā gribēja zagt manu naudu, un kad viņu pieķēru pie šā nozieguma, tad viņa man iesita pa ģīmi, tā ka mans vaigs vēl tagad ir uzpampis." — "To viņš melo, ka es gribējusi zagt viņa naudu, bet viņš gan varmācīgi gribēja man godu laupīt, un tad es atgaiņādamies iesitu viņam pa ģīmi," sodamā droši runājusi starpā. Kungs izturējies tā, it kā viņas pretrunu nebūtu nemaz dzirdējis un tikai turpinājis: "Tādēļ, ka tas ir liels noziegums, ka dzimtscilvēks iedrošinājas sist savam kungam, nospriežu: noziedzniece piesienama pie šā staba un viņas mugura jāatģērbj plika un viņa jāšauš ar simtu rīkšķu cirtieniem. Sods tūliņ jāizpilda!" Kad tā notiesātā pievesta pie staba un atslēgta no ķēdēm, tad viņas tēvs, kas arī bijis skatītāju pulkā, tai pamirkšķinājis ar acim. Tad uzreiz sodāmā piepēži pazudusi un viņas vietā radies nikns vilks, no kuŗa sodītāji ar izbailēm aizbēguši. Sodāmā meita ar sava tēva burvības spēku bija pārvērtusies par vilkaci, kas ātri pieskrējis pie kunga un tam labajā rokā nokodis divus pirkstus. Pēc tam vilkace izskrējusi no muižas un iemukusi mežā, iekām iztrūkušies ļaudis paguvuši sākt to gūstīt.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox