Vilkats atsvabināts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Arājs tīrumā ēdis patlaban pusdienu. Piegadījies vilks un skatījies ar pilnām acim asaru uz arāju. Arājs domājis: vilkam laikam, stipri ēst griboties, un tādēļ nometis gabaliņu maizes.

Vilks paķēris maizi un aizskrējis uz birztiņu. Nu arājs tīšu gājis noskatīties, ko vilks ar maizi darīs. Aizgājis — redz: vilks apēd mazi un sāk maukt ādu nost. Nomauc ādu — nava vairs vilka — par cilvēku šis palicis. Tad nu ņēmies izstāstīt arājam: trīs gadi esot nostaigājis par vilkaci, esot ēdis gan aitu, gan suņu gaļu: ja pats nevarējis atkost (neesot tik asi zobi kā īstam vilkam), tad citi vilki atkoduši un nometuši šim priekšā. Pēc tam pateicies arājam par labdarību, ka maizi devis, un aizgājis pie savējiem līksms jo līksms.

Reiz viena meitenīte nesusi putru tēvam uz tīrumu. Bet tēvs ar visiem strādniekiem tai dienā bijuši apburti par vilkačiem un nākuši meitenītei pretim. Meitenīte sabijusies un izbailēs metusi to pašu putru un maizi vilkačiem priekšā. Vilkači, maizi apēduši, putru salakušies, tūdaļ palikuši atkal par cilvēkiem.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox