Vilkats atsvabināts

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: J. Eniķis no Jaun-Laicenes piesūtījis D. Ozoliņam citu teiku par vīru, kas 7 gadi sabijis par vilkatu (VII, I, 930, 2). Vilkatu priekšnieks to sūtījis visādos darbos, kamēr tam kājām nodiluši nagi un ielūzusi mugura. "Reiz medījot suņi degunu ieplēsuši." Visas tās zīmes "viņam palikušas par atmiņu no vilkatu laikiem." P. Š.


Stāsts no kāda, kas pats par vilkatu esot bijis — stāstījis kādam talcēniešam, tagad vēl dzīvajam G. Pakalniņa tēva tēvam uz Rīgu braucot.

"Kur tev tā viena acs palikusi? Vai izsāpējusi?" vaicājis talcēnietis svešajam ceļa vīram. — "Kas nu, brāl, deva izsāpēt — to man reiz suņi izkoda." — "Kā tā?" — "Biju 7gadus par vilkatu." — "Kā tas nācās, ka tev aci izkoda?" — "Reiz sagājām visi septiņi vienā laidarā medīt. (Šie 7 vīri siena pļavās, noskatījušies no stārasta, izlīduši ačgārni caur kreklu un palikuši par vilkatām.) Tur mūs pamanīja suņi un sāka kost. Mēs devāmies visi ar joni prom, taisni pār sētiņu. Tie citi pārlien gluži laimīgi, es biju tas pēdējais, mani, lecot, viens liels suns satvēra pie astes, parāva gar zemi un izkoda aci. Tikai ar lielām mokām es tiku no viņa vaļā un prom. Mums bija trīsreiz pa gadu jāiet caur Rīgu: no pakaļas mūs gan varēja redzēt, bet no priekšas ne, tā ka mēs dažreiz zirgu apēdām un mūs neviens nepamanīja. Kad tā 7 gadus bijām nogājuši pat- vilkatiem, tad iegājām vienā namiņā, kur atradām cilvēku ēdienu gatavu izvārītu. To ēduši, mēs atkal palikām par cilvēkiem. Par vilkatiem būdami varējām visu saprast, ko cilvēki vai arī suņi runā."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox