Burvji vajā cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Šī teika ir stipri saīsināta. Līdzīgu teiku ir vēl uzrakstījis Andrejs Vaskis Tukuma apkārtnē P. Š.


Vienā muižā vecais kungs nomiris un viņa dēls, kas Vāczemē ilgi bija mācījies visādas gudrības, mantojis muižu. Šis jaunais kungs bijis tāds pārgudrs, neticējis burvjiem un sacījis, ka tie, kas uzdodoties par burvjiem, esot tikai krāpnieki, kas biedējot muļķa ļautiņus. Šā kunga pagastā dzīvojis viens klibs vecīgs vīriņš, kas pārticis no ubagošanas un burvības. Daži ļaudis gājuši pie jaunā kunga sūdzēt par šo klibo Ādamu, ka tas viņiem uzbūris šādas un tādas kaites. Kungs tādēļ klibo Ādamu licis atsaukt muižā, lai viņu izbārtu par to, ka sabaida ļaudis, tiem iestāstīdams, ka protot burt. Kad klibais Ādams atnācis kunga priekšā, pēdējais tam jautājis: "Vai tu proti burt?" — "Protu, cienīgs kungs," klibais Ādams droši atbildējis. "Kā tu iedrošinājies man sacīt tādus melus?" kungs tam bargi uzsaucis. "Tie nav nekādi meli, cienīgs kungs, bet man patiesi ir burvības un vārdošanas skola, ko mantoju no sava tēvtēva," klibais Ādams bez bailēm atbildējis. "Par to, ka tu nekaunies savam kungam stāstīt tādas blēņas, es tevi likšu krietni nopērt, tad apbur mani ar savu tēvtēva skolu. Varbūt, ka pēriens būs derīgas zāles pret tavām blēņām." Kungs klibo Ādamu pavēlējis aizvest uz zirgu stalli un tur tam uzskaitīt trīsdesmit rīkšu cirtienus. "Par šo netaisnību kungs mani pieminēs," klibais Ādams pēc pēriena sacījis pērējiem. Nākošā rītā, kad kungs izgājis no sava dzīvojamā nama, viņš uzminis kādai olai, kas bijusi nolikta uz trepēm. Olai sašķīstot, viņas šķidrums apšļakstījis arī kunga labo roku. Bet kungs par to visu neko sevišķu nedomājis. Viņš izbāris tikai muižas putnu uzraudzītāju, ka tā palaižot vistas savā vaļā. Putnu meita pie sevis klusībā domājusi: "Ola būs bijusi burvja nešļava, gan kungs redzēs, kas notiks." Kungs drīz vien sajutis, ka viņa labā roka iesāk sūkstēt. Viņš vēl nebūt nedomājis, ka burvis varētu būt vainīgs, bet tik steidzies uz māju, lai kaitīgo vietu rokā apsvaidītu ar kādām zālēm. Pa tam roka vienmēr vairāk sāpējusi un uzpampusi. Kungs nu pavēlējis kučēram braukt pēc ārsta. Ārsts atbraucis un apskatījis kunga roku, kas bijusi jau pārvērtusies melna, kā poda dibens un gluži resna satūkusi. Ārsts purinājis galvu un sacījis, ka šī kaite viņam esot gluži nepazīstama. Viņš gan parakstījis zāles, bet tās ne druskas nepalīdzējušas. Kaite tapusi vienmēr ļaunāka: roka vienmēr vairāk uztūkusi un sāpes pavairojušās, tā kā kungs nemaz nevarējis gulēt. Atsaukti citi ārsti, kas nu stāstījuši kungam, ka pret šo kaiti cita līdzekļa neesot, kā tik roku vajagot nogriezt. Kungs par to ļoti saskaities, ka ārsti viņu grib padarīt par vienroci, tūliņ aizbraucis uz Vāczemi. Bet par pāra mēnešiem viņš no ārzemēm pārbraucis vēl slimāks, nekā bija aizbraucis. Visi kunga ļaudis ticējuši, ka klibais Ādams kungam par pērienu atriebies ar to, ka nobūris viņa roku. Kučērs iedrošinājies kungam pasacīt, ko ļaudis domājot par viņa kaiti. Kungs nu arī sācis domāt, ka varot jau gan būt, ka klibais Ādams, par pērienu atriebdamies, viņam uzbūris šo slimību. Kučērs no kunga dabūjis pavēli klibo Ādamu atvest muižā, un tas pie kunga iegājis, nemaz nebaidīdamies. Kungs tūliņ jautājis, vai pie viņa kaites esot vainīgs. Klibais Ādams taisnodamies atbildēja: "Cienīgs kungs jau pats sacīja, lai es viņu apburot, ja varot." — "Tad tu proti arī manu kaiti izārstēt un neliec man vairs ilgāk mokas ciest," kungs pavēlējis. Ādams nu satvēris kunga neveselo roku, bubinājis kādus nesaprotamus vārdus un tad pēc dažām dienām kunga roku bijusi pilnīgi vesela un kungs no mokām atsvabināts. Par to priecādamies, viņš klibo Ādamu bagātīgi apdāvinājis. Tagad kungs arī ticējis, ka ir gan daži cilvēki, kas var burt, un ka klibais Ādams ir burvis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox