Burvji vajā cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: A. Lerchis-Puškaitis vēl uzrakstījis Džūkstē šādu teiku par Lestenes burvi Strautiņu. Viens dēlu zāģētājs aizkāris ar vārdiem šo Strautiņu. Drīz vien tam notikusi nelaime ar zāģi, ka bijis jāiet Strautiņu lūgt palīgā. P. Š.


Kādu trīsdesmit, vai vairāk gadu atpakaļ džūkstenieki ar pienavniekiem braukuši aiz Engures ezera pie Mērsragu mežsarga malkā. Un tā vienu pavakaru sakrāvuši pie mežsarga vezumus un domājuši līdz tumsai pa glumo ledu Engures ezeram vēl pārkļūt. Bet braukuši, braukuši — jau itin tumšs — nevar sabraukt malu, apmaldījušies. Neko darīt, ņēmuši no vezumiem malku, kūruši uz ledus uguni (kad tai vietā ledus izkusis — pavilkuši ugunskuru turpmāk) un gaidījuši gaismu. Atnāk gaisma, apskatās — kur pie Dieva! Šie atmaldījušies gandrīz turpat atpakaļ, kur vezumus krāvuši. Nospļāvušies un laiduši otrreiz ezeram pāri. Braukuši, braukuši, atbraukuši pie Plieņu krogus zirgus ēdināt un atraduši vienu plekstinieku ar Dundagas plekstēm jau priekšā. Nu šie atcerējušies: tas ir tas pats plekstinieks, ko jau vakar viņpus ezera redzējām un pāris džūkstenieku viņu vēl tā kā drusku jokojuši. Bet tas nu viss nekas. Un tā sakopuši zirgus un sagājuši iekšā paši arī ēst. Kamēr tur citi ēduši, ar plekstinieku tērzēdami, vienam džūkstiniekam par to laiku atkal nagi ieniezējušies: izlīdis stedelē pie plekstinieka vezuma, paņēmis vienu pleksti, otru — vēl ķēris trešo un ātri manījies nost, bet joki pagalam: neticis vairs nost no vezuma, piesiets, kas piesiets. Ilgi tur izstāvējies, kamēr citi biedri jau sanākuši zirgus jūgt un sācis tiem uzplīties, lai jel aicinot plekstinieku ārā. Šie iegājuši gan runāt, bet plekstinieks pasmējies: "Lai, lai izstāvās, lai — vēl laika diezgan!" Šie gan teikuši, ka jābraucot projām, vienu jau viņu te neatstāšot un ja neatlaidīšot ar labu, tad par visiem kopā sākšot plestinieku mācīt un kā nekā; bet plestinieks atteicis: "Ja jūs nebrauksit ar labu projām, visi mani pieminēsit!" Šie pārdomājuši: "Ko tur viena zagļa dēļ par daudz atkal ies ķērnāties?" un posušies pie vezumiem, lai nu notiek, kas notikdams ar piesieto. Bet kas ir? Priekšbraucējs uzšauj savam zirgam: neiet; citi uzšaus saviem: arī neiet; un sit, ja patīk, lupatās — kā neiet, tā neiet. "Vai tas nav traki?" šie sarunājušies, "nu jāiet tas burvis lūgties, vai grib, vai negrib." Iegājuši, sākuši ar godu — jā — šis atteicis: "Kad jūs tā runājat, tas cita lieta. Atlaidīšu jūsu piesieto biedru, atlaidīšu jūs pašus, bet to ņematies par piemiņu, neaiztieciet ceļā neviena, tā kā vakar jau pāris no jūsējiem viņpus ezera to darīja ar mani. Nu ko tad panācāt? Visu nakti samaldījāties — še nu tev!" To teicis, plekstinieks izgājis stedelē, uzsitis ar pātagas kātu piesietajam pa nagiem un palaidis; tikai vienu pleksti, to atstājis zadzējam plaukstā, teikdams: "Nu, brauc mājā ar to pleksti un atdod sievai!" Un tie brīnumi! Visu gaŗo ceļu plekste kā piesieta palikusi saujā un nekritusi nost. Mājā, kad atdevis sievai, tad atlēkusi nost.

Citā reizē atkal viens Lejas kurzemnieks Slokas ceļā pie Grotes kroga (Rīgas ceļā) vakarā ievedis zirgu stedelē, bet vezumu atstājis lielceļa malā, krogus logiem iepretim. Citi ceļa vīri brīnījušies: kā tā varot vezumu atstāt par nakti? Bet šis atteicis: "Kam tad man pašam vezums jāsargā? Lai citi sargā, ja viņiem patīk." Labi. Rītā citi taisījušies projām braukt un ieskrējuši pie Lejas kurzemnieka: "Tavs vezums nav vairs ceļa malā!" — "Lai! lai!" šis izberzējis acis atteica, "gan viņš gadīsies!" Un patiesi, kamēr šie vēl jūguši — redz: trīs zaldāti velk vezumu no otras puses šurp, lūgdamies, lai laižot viņus vaļā, nekad vairs nezagšot; visu nakti nosaluši jau mokoties tur apkārt; esot ievilkuši mežā un gribējuši kaut ko iemantot, bet netikuši nost un tā nu vilkuši atpakaļ. Lūgušies, lūgušies — atlaidis gan.

Atkal citā reizē tas pats pie Lāču krogus jūrmalā noticis. Viens no Talsu apgabala braucis ar linu sēklām uz Rīgu. Piebraucis vēlā vakarā pie Lāču krogus, stedele pilna ar vēršiem, ar Rīgā dzenamiem vēršiem. Neko darīt, zirgu vēl tur pievietojis kādā stedeles kaktā, bet linu vezums — lai dara, ko grib — palicis laukā. Bet rīta agrumā vēršu dzinēji posušies ceļā un gribējuši brokastā kaut ko iedzert. Nu izmeklējušies krodzinieka — krodzinieka nav. Kas ir? Izies laukā — redz: krodzinieks stāv ar linu maisu mugurā kā piesiets pie vezuma un trīc un dreb, cik nosalis, bet nost attikt nevar. Tā viņš esot sastāvējis tur visu nakti un locījies kā pīkste. Beidzot talsinieks tad iznācis un atlaidis gan savu linu zadzēju.

Senāk tepat džūksteniekos arī bijis burvis, Strautiņš vārdā. Tas vienreiz saticis sieviņu, kas sivēnu nesusi maisā, un apvaicājies, ko šī tur nesot. "Sivēnu nesu!" — "Nu tad nes, nes!" Strautiņš caur zobiem atbildējis un vairāk neko. Pārnes sivēnu mājā, sivēns pagalam.

Otrreiz atkal ganu puika, ceļa malā ganīdams, neapsaucis suni, vēl parīdījis: "Puc, puc! Strautiņu." Kas ir? Otrā dienā puika pārcērt kāju tik briesmīgi, ka cauru vasaru sagulējis.

Citā reizē atkal viens kučieris Strautiņam tikai roku sniedzis: sasveicinājies. Un ko domāt? Tūliņ kučierim rokas pagalam: savilktas uz muguru. Bet vienreiz gan Strautiņam plāni klājies: viņš solījies vienam vīram govi noburt. Bet vīrs nogriezis krietnu pīlādžu rungu, uzlīdis vītolā un naktī gaidījis šo. Strautiņš atnācis, jau ložņājis gar kūti, te vīrs no vītola zemē un dod, ka dod. Briesmīgi sasitis tai reizē Strautiņu ar pīlādzi.

Pienavniekos, tur atkal senāk Brauna laikā kā nekā gājis. Pats Brauns bijis skaidrs vilkacis un muižā, zināms, tad nu labi cilvēki nemaz nevarējuši glābties. Vienreiz muižā veduši sienu. Patlaban gribējuši vakaru ņemt, te pats Brauns klāt: lai pieci vīri raugot viņam sienu piedot, viņš viens pats kāpšot uz bendeli un saņemšot pretim. Šie tā kā neticējuši, bet velns viņš ir — ko tur var arī zināt? Un nu sākuši dot: pieci vīri viens pakaļ otra; bet kur palicis siens, kur ne? Visiem atņēmis pretim un dakšiniekus tā nokausējis, tā nokausējis, ka baltu vien spļāvuši.

Šim Braunam bijis arī burvis par brūveli. Ko tas visu nav izdarījies? Tā vienreiz trīs pauninieki žīdeļi bez brūveļa ziņas nodzērušies misu. Kas ir? Žīdeļi ieiet iekšā, bet brūvelis sāk tikai ugunskurā pelnus sukāt (pērt) ar stibu. Žīdeli iekšā bļauj kā traki: viņus sitot nost; bet kas sit, to neredz. Tāds viņš bijis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox