Burvji vajā cilvēkus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Viens sulainis, pie kunga kalpodams, iemīlās paša kunga meitā un šī atkal sulainī. Kungs, to pamanīdams, uz pēdām aizdzen sulaini. Labu laiku vēlāk kunga meita, ar savu kalponi tāpat pastaigādamās, ieiet krogū, kur satiek aizdzīto sulaini. Sulainis izliekas brīnum laipns un pacienā tā kunga meitu, kā arī kalponi ar vīnu. Mājā ejot, kunga meita sūdzas, ka krūtīs kaut kas veļoties, kustoties, nevarot paiet. Kalpone pārtek pēc zirga. Pats kungs brauc meitai pakaļ, bet šī jau tik slima, ka jādoma: izdzisīs. Otrā dienā par laimi gadās kāds labdaris, kas apņemas uz galvošanu meitu izdziedēt. Labdaris iedod vienas zāles, otras — nelīdz neko; bet trešās dodams, tas noliek spaini pie slimnieces gultas un noteic četriem vīriem, lai spaini, tiklīdz ka slimniece vemj, ar palagu cieši nosienot. Un — ko var domāt — slimniece vemjot izvemj lielu krupi. Tūlīt četri vīri klāt un nosien spaini cieti jo cieti. Labdaris nu izrok uz lauka dziļu bedri, ieliek bedrē spaini ar krupi un uzkur uguni virsū. Tiklīdz uguns kurējās, vīriņš, labdaris, atdzen visus nost un nu gaida, cieši uz uguni skatīdamies. Te uz reizi plauks! spainis ar visu krupi uzsprāgst gaisā. Tūlīt arī kunga senākais sulainis rāpoja, čokurī sarauts, no mežmalas pie ugunskura un lūdz labdari, lai taču, ja vairāk ne, viņa dzīvību atstājot. "Dzīvību varu tev vēl dāvināt, bet veselības gan ne!" labdaris atbild un iet slimnieci apraudzīt. Slimniece jau staigā pa istabu un prasa tik ēst.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox