Labvēlīgie burvji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Senākos laikos, kad ļaudis ticēja, ka velna palīgi jeb ļaunā kalpi, burvji, ar savām velna gudrībām iespēj apburt godīgus cilvēkus, jeb tiem vai viņu kustoņiem padarīt kaut ko ļaunu, bija daudz burvju un arī daudz atbūrēju jeb tādu gudrinieku, kas burvju jauno nodomu padarīja nekaitīgu, vai arī prata pārvērst par tādu ļaunumu, ka tās burvim pašam kaitēja. Burvji apburšanas nolūkā pa nakti pie kaimiņu dzīvokļu vai kūts durvim, vai arī pašā kūtī nolika tā dēvētās nešļavas, tas ir, kādu drēbes lēveri, spalvas vai vilnas kušķi, vecu ādas gabalu vai kaut kādu citu lietu. Ja mājas ļaudis nākošā rītā šādas nešļavas ieraudzīja un tās cimdainu roku nonesa nomalā, tad burvja apburšanas nodoms nebija izdevies; bet ja uz nešļavām kāds cilvēks basām kājām vai kustonis uzmina, tad uzminējam notika tā kaite, vai nelaime, ko ļaunais burvis bija nodomājis uzraidīt sava kaimiņa mājas iedzīvotājiem vai kustoņiem, ja tūliņ nesteidzās pie burvības novērsēja jeb atbūrēja.

Vienas mājas pirtiņā reiz dzīvojis vecītis, kas bijis liels burvis un ar pašu velnu stāvējis sabiedrībā. Tādēļ visi apkaimes iedzīvotāji ļoti sargājušies vecīti kaut kā aizkaitināt, bet turpretī visādi raudzījuši iegūt viņa laipnību; lai tas viņus neapburtu. Ja kādam bijis kāds ienaidnieks, kam vēlējies atriebties, tad tam vajadzējis tikai aiziet pie minētā pirtnieciņa, aiznest buteli sīvā vai citu kādu ziedu, un uzdot tam, lai apbuŗ to un to, tā un tā, un vecītis to padarījis.

Netālu no šās pirtiņas citas mājas pirtī dzīvojis viens cits vecītis, kas bijis slavens burvības novērsējs jeb atbūrējs, un ko apkaimes ļaudis tādēļ tikpat cienījuši, cik no burvja baidījušies. Ja burvis kādam bijis uzbūris kādu nelaimi, tad vajadzējis aiziet tikai pie šā otrā vecīša un aiznest kādu ziedu un tas nelaimi novērsis vai atbūris, tā ka tā uzbrukusi burvim pašam. Saprotams, ka burvis atbūrēju ļoti ienīdējis un visādi prātojis, kā ar savu burvības skolu varētu tam kaitēt vai — vēl labāk — to pavisam izskaust. Bet atbūrējs bijis ļoti izmanīgs un lielījies, ka burvis savu skolu dabūjis no velna, bet viņš savu no Dieva, un tādēļ viņa skola esot spēcīgāka nekā burvja skola. Pie atbūrēja paša burvis neiedrošinājies ķerties, labi zinādams, ko tas iespēj, tādēļ viņš centies savu pretinieku kaitināt ar to, ka viņa saimnieku bieži ķircinājis ar saviem pesteļiem. Saimnieka kūtī pa nakti aitas daudz reiz bijušas apcirptas, govju siles apgāztas uz muti un govis pašas aiz astes piesietas pie sienas, pie kūts, dzīvojamās ēkas un citu ēku durvim bieži atrastas nešļavas. Ar visu šo ākstīšanos burvis saimniekam gan neko nevarējis kaitēt, tādēļ ka atbūrējs vienmēr novērsis burvības, bet tomēr tas nemitējies darīt savus nedarbus. Šis atbūrējs reiz piekodinājis savam saimniekam, lai tad, kad no rīta atrod pie durvim izliktas nešļavas, tās pats nenoliek pie malas, bet tūliņ pasaka viņam. Nākošā rītā saimnieks pasacījis atbūrējam, ka pie viņa klēts durvim atkal noliktas divas vecas vīzes. Atbūrējs tūliņ gājis saimniekam līdz, apskatījis vīzes un tad sacījis: "Jā, kā tad! Atkal nešļavas." Viņš abas vīzes iebāzis vecā riteņa rumbā un abus rumbas galus aiztaisījis ar koka tapām cieši ciet un uz tapu galiem ar ogli uzvilcis krustus. Tad viņš piekodinājis saimniekam, ja kāds kaimiņu mājas iedzīvotājs atnāktu kautko lūgt, lai tad tam neko nedodot, bet lai atbildot tikai: "Vīzes pie mana pirtnieka."

Atbūrējs paņēmis aiztapoto veco rumbu līdz uz savu pirtiņu. Drīz vien pēc tam kaimiņu pirtniece, burvja sieva, atnākusi pie saimnieka lūgt, lai dodot kādu degļa gabaliņu ar uguni, jo viņai pagājušā naktī uguns izdzisusi. Toreiz spičku vēl nebijis. "Vīzes pie mana pirtnieka," saimnieks atbildējis, lūgumu atraidīdams.

Pēc kāda brīža burvja sieva atkal atnākusi pie saimnieka un raudādama lūgusies, lai dodot šās slimajam vīram kādas zāles, bet saimnieks nekā nedevis. Atnākusi atkal trešo reiz, bet saimnieks tik atbildējis: "Vienīgi pie mana pirtnieka var dabūt tavam vecītim derīgas zāles."

Atbūrējs pa tam veco rumbu ar iespundētām vecām vīzēm savā vecā pirtiņā svilinājis lēnā ugunī, labi zinādams, ka karstums, ko uguns padara rumbai, jācieš nešļavu nesējam burvim. Bet ja saimnieks nebūtu atraidījis burvja vecenes lūgumu un viņai devis, ko viņa lūdza, tad atburšanai nebūtu bijis nekāda panākuma.

Burvis gulējis slims, dikti vaidēdams un sūdzēdamies, ka viņam esot briesmīgi karsti un viņa miesa sajūtot lieliskas sāpes, it kā sviltu ugunīs. Kad viņa vecene trešo reizi pārnākusi, no atbūrēja saimnieka neko nepārnesusi, tad burvis to sūtījis pie sava ienaidnieka uz kaimiņu pirti. Tur nonākusi burvja vecene lūgusi atbūrēju: "No Dieva puses, saudzē jel manu vīru, kas cieš lielas mokas, un nesadedzini viņu dzīvu."

"Es viņu tikai tad žēlošu, ja viņš atnāks pie manis un atzīsies, ko viņš darījis, un apsolīsies savu velna skolu vairs nekad neizlietāt. Lai viņš jaudātu pie manis atnākt, tad rumbu ar viņa nešļavām izņemšu no uguns un tad viņam sāpes tūliņ pāries."

Burvja vecene steigusies uz māju to pasacīt savam vīram, un atradusi to žirgtu un veselu, tādēļ ka rumba ar vecām vīzēm bijusi izņemta no uguns. Neko darīt, burvim bijis jāiet pielūgt savs vislielākais ienaidnieks.

Burvis atbūrējam atzinies, ka šis viņa saimnieku ar savu burvību ķircinājis, un apsolījies to vairs nekad nedarīt.

"Lai tu savu apsolījumu pildītu, tad tavas nešļavas šajā rumbā paglabāšu pie sevis," atbūrējs sacījis. "Tiklīdz, kā tu atkal sāksi burt, tad rumbu ielikšu ugunī, un kas tad notiks, to tu jau zini."

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox