Labvēlīgie burvji
Gruncalas pagastā dzīvāš reiz vienc tāds vecs vecis, vārdā Ādams, ko citi cilvēki iesaukāši par Zirgu Briedi. Zirgu Briedis dzīvāš savā bišu dārzā, ko saukuši par Ēdenes dārzu. Tai bišu dārzā bīš tāds mazs namīc, no stāvim kokim sasliets un to namīnu saukuši par bišu namīnu. Tai namīnā Zirgu Briedis dzīvāš cauru vasaru un ziemu. Zirgu Briedis ārstēš cilvēkus lei. Mēra laikā gandrīz neviena cilvēka vais nebīš vesala pa visu Gruncalas pagastu. Mēra slimnieki bīš savesti Saulgožos. Nevienc negāš slimniekim ne tūlu. Bet Zirgu Briedis gāš un ārstēš, kamē pats ar palicis slims. Nu Zirgu Briedis gulēš savā bišu dārzā un mērukus ar medu vie ēdis, kamē pēdīgi ar palicis vesals. Zirgu Briedis nodzīvāš lielu mūžu. Ka nu bīš jau pie miršanas, ta pats nosacīš nāves dienu un tai dienā nomiris ar. Viņč jau priekšlaiku izskatīš sev kapa vietu un iestādīš tur ābeli. Ta vinč pats izkalis sev kapam akminu un novēlēš, lei to akminu uzliekot šim uz kapa. Tā ar izdarīši, akminu uzlikuši uz kapa un krusta vis nelikuši. Vē tagad esot Zirgu Brieža bišu dārzs tāds pats, ar visu bišu namīnu, vecu laiku bišu tropim un bišu namīnā esot vē čūska lei, kurai esot uzlietas kādas tur zāles virsū.