Labvēlīgie burvji

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: Skujiņa ir uzrakstījis no Smiltenes un Aumeisteŗiem pa teikai, kur zaglīgais krodzinieks uz Rīgas ceļa tiek piesiets un kur Kauču sila laupītāji ar burvības spēku tiek aizvesti uz Rīgu. P. Š.


Priekš vairāk nekā trīsdesmit gadiem man viena veca māmuliņa Rūjienas apgabalā stāstīja šā. Senāk rūjieniešos dzīvojis viens saimnieks, kas bijis liels burvis, zinājis rožu vārdus, uguns vārdus, drudža vārdus, un vēl daudz citus vārdus. It sevišķi viņam bijusi tā skola, ka varējis piesiet zagļus pie nozagtā īpašuma. Šim saimniekam bijusi skaista meita, ko kunga dēls bija redzējis un sācis to iekārot. Meita pa vasaru gulējusi klētī un jaunskungs pa naktim nācis traucēt viņas miegu, grabinājies aiz klēts durvim, labinājies un lūdzis, lai viņu ielaižot. Bet meita, labi zinādama, ka kungam tikai ļauns nolūks, viņu nekad neielaidusi klētī. Kad jaunskungs tomēr nemitējies pa naktim nākt, meita to pastāstījusi savam tēvam. "Gan kundziņu no tādas nakts vazanķa kaites izārstēšu," tēvs uz to atbildējis. "Vakarā, kad iesi gulēt, es klēts durvis pats no ārpuses aizslēgšu un padarīšu, ka kundziņš vairs nenāks."

Vakarā saimnieks ielaidis meitu klētī, aizslēdzis klēts durvis, bet atslēgu atstājis durvīs. Kad visi mājas ļaudis gulējuši, jaunais kungs atkal atnācis un piegājis pie klēts durvim. Ieraudzīdams atslēgu durvju ārpusē, viņš ļoti priecājies, ka tagad reiz iekļūs klētī. Bet tiklīdz viņš roku pielicis pie atslēgas un gribējis atslēgt klēts durvis, atslēga tā pieķērusies pie viņa rokas, it kā ar to būtu saaugusi. Ne viņš varējis atslēgt klēts durvis, nedz atsvabināt savu roku no atslēgas. Viņš sācis lūgt meitu, lai jel nākot un palīdzot atsvabināt viņa roku no atslēgas; bet meita, labi zinādama, ka viņas tēvs jaunkungu piesējis, viņa nelikusies ne dzirdot. Tā kundziņam bijis jāstāv līdz rītam pie klēts durvim.

Otrā rītā, kad saule taisījusies jau uzlekt, saimnieks modinājis savus puišus un tiem pasacījis, ka pie klēts durvim kāds svešs cilvēks stāvot, kas laikam esot zaglis, lai tādēļ ejot un to krietni sapeŗot. Puiši to labprāt darījuši un krietni sakulakojuši kundziņu, kas vaidēdams lūdzies, lai viņam nesitot, jo viņš esot paša kunga dēls.

"Kunga dēls nenāks zemnieka mājā zagt. Būsi kāds vanderzellis vai cits kāds vazaņķis." Tā puiši atbildējuši. Kad saimnieks atzinis, ka kundziņš dabūjis jau diezgan zāles, viņš tā roku atbūris no atslēgas, un sapērtais kundziņš tūliņ aizmucis.

Nākošā dienā muižas ļaudis stāstījuši, ka jaunais kungs esot slims un nevēloties, lai atved mācītu ārstu, bet tik pastāvot, lai atsaucot minēto vārdotāju. Un saimnieks arī dabūjis ziņu, lai ietot uz muižu jauno kungu ārstēt. Saimnieks arī aizgājis un kundziņš viņam par ārstēšanu labi aizmaksājis. No tās reizes jaunais kungs vairs netramdījis zemnieku meitas.

[Šādu teiku ir uzrakstījis arī H. Skujiņa no Smiltenes].

Kad linus muižas kungs sūtījis uz Rīgu, kur tos bija pārdevis kādam kantoristam, tad citiem pagasta saimniekiem katram bijis jādod zirgs un vīrs, linu aizvešanai, bet minētam burvim bijis jābrauc tukšā līdz par linu sargātāju, lai Kauču sila dārznieki no tiem kādu daļu nenozagtu. Toreiz vēl nebijis Enģelarta šosejas un vecais Rīgas ceļš gājis caur Kauču silu līkumu līkumiem. Kauču silā tad slapstījušies daudz zagļi un laupītāji, kas saukti par Kauču sila dārzniekiem un kas preču vedējus ceļiniekus daudzreiz apzaguši, aplaupījuši un pat nogalinājuši. Vēl šo rindiņu rakstītājs savos bērnības gados dzirdēja stāstam šaušalīgas lietas par Kauču silu un viņa laupītāju nedarbiem un negantībām. Kungam bijis zināms, ka burvim, saimniekam, zagļi neko nevar nozagt, un tādēļ viņš savus linus daudz drošāki uzticējis tam, nekā savam stārastam. Pagastam bijis jādod viņam šķūtes zirgs un tā viņš bez rūpēm braucis linu vedējiern līdz par uzraugu. Kad linu vedēji nobraukuši Kauču silā, tad burvis tiem vakarā pavēlējis vienā krogā, kur bija notikušas visvairāk zādzības, ņemt naktsmāju. Zirgus viņš pavēlējis novietot stadalā, bet linu vezumus atstāt ārā kroga priekšā, jo nakts esot skaidra. Kad visi linu vedēji, zirgus paēdinājuši, lielajā krogā nolikušies gulēt, uzraugs pats gājis uz Vācu istabu pagulēties. Krodzinieks nu ļoti brīnījies, ka visi linu vezumi paliek bez kaut kādas uzraudzības. Vedēju uzraugs gluži mierīgi atbildējis: "Mani neviens zaglis nevar apzagt. Kas to netic, lai pamēģina." Krodzinieks par to ļoti priecājies, jo viņš sazinājies ar laupītājiem un cerējis šonakt uz bagātu lomu.

Rītā agri daži linu vedēji izgājuši apskatīt linu vezumus un ieraudzījuši, ka pie tiem stāvējuši vairāki vīri, kas bija atplēsuši vezumus un ar rokām ieķērušies linu "buņķos", it kā patlaban tos gribētu izraut no vezuma, un viņu pulkā bijis arī pats krodzinieks. "Ē, ko jūs tur pie mūsu vezumiem darat?" linu vedēji uzsaukuši. "Mīļie ļaudis, gādājiet jel, ka mēs tiekam vaļā no vezumiem," krodzinieks lūdzis. "Mēs par to labi aizmaksāsim." "Ko mūsu uzraugs piesējis, to mēs nemākam atraisīt", linu vedēji uz to atbildējuši.

Pēc kāda laika atnācis arī uzraugs un sacījis: "Jūs, kundziņi, diezgan esat mocījuši ceļa vīrus, bet tagad jums būs jāstaigā vezumam līdz uz Rīgu."

Linu zagļi nu nolaistām galvām sekojuši linu vezumiem, nekā nevarēdami no tiem atsvabināties.

Juglas tilta tuvumā viņiem daži bruģu tiesas ierēdņi un pulciņš zaldātu nākuši pretī, kas no Rīgas bijuši izsūtīti laupītājus ķert. Redzēdami dažus pazīstamus blēžus ejot kopā ar linu vedējiem, bruģu tiesas kungi brīnījušies, un jautājuši linu vedējus, kas tie par vīriem esot, kas turoties pie viņu linu vezumiem.

"Tie ir Kauču sila laupītāji, kuŗus mēs viņu nakti piesējām," uzraugs atbildējis.

Tagad tikai vēl bruģu tiesas kungi īsti ievērojuši, ka zagļi turējušies ar rokām pie linu buņķiem kā piesieti.

"Jūsu pulkā ir laikam kāds liels burvis!" kāds ķērējs izsaucies.

"Lai nu ir kā būdams," uzraugs atbildējis. "Būs labāk, ka mēs viņus tāpat aizvedam uz Rīgu un tad jums atdodam." Zagļu gūstītāju vadonis bijis ar mieru un tā šis savādais ļaužu bars siŗojis uz Rīgu.

Mājvietā nonākot, burvis sacījis: "Tagad jūs varat saņemt šos blēžus!"

Zagļu rokas tūliņ atsvabinājušās no linu buņķiem un zaldāti tos aizveduši uz cietumu.

Muižas linus kārtīgi nodevis un par tiem pienācīgo naudu dabūjis, uzraugs ar saviem ļaudim sācis braukt uz māju, pats savās kamanās vezdams naudu, kuŗas bijis labs maisiņš; jo toreiz papīra naudas vēl nebijis un tādēļ kantoris par saņemtiem liniem aizmaksājis skaidrā sidraba naudā. Uz māju braucot uzraugs ar saviem vīriem ņēmis naktsmāju kādā citā Kauču sila krogā. Tagad zirgi un vezumi tapuši ieslēgti stadalā, bet naudas maisiņu uzraugs licis ienest kroga letes telpā un nolikt vienā kaktā. Krodzinieks to redzēdams, sacījis: "Te jūsu naudu zagļi varētu izzagt." — "Manu naudu neviens nevar nozagt," burvis atbildējis. "Kas to netic, lai pamēģina." Bet krodzinieks domājis: "Tā ir tikai tukša lielība. Gan es viņam parādīšu, ka rītu viņa naudas maisiņa še vairs nebūs."

Pa nakti krodzinieks gribējis naudas maisiņu nozagt un paslēpt savā pagrabā. Bet kad to nonesis pagrabā, tas bijis tā pieķēries pie viņa rokām, ka nekā vairs nevarējis atsvabināt savas rokas. Pēdīgi nezinājis neko citu darīt, kā nest atkal naudas maisu letes telpā vecā vietā. Bet arī tur viņš nevarējis atsvabināties no naudas maisiņa.

Nākošā rītā krodzinieks ļoti lūdzis uzraugu, lai viņu atsvabina no apburtās naudas un lai nedarot viņam tādu kaunu. Viņš to darījis arī tikai aiz ziņkārības.

"Ja dosit mums visiem par brīvu siltu brokastu ar labiem ēdieniem un dzērieniem, tad jūs atburšu no maisa," burvis sacījis. "Došu, došu," krodzinieks apsolījis un tūliņ tapis svabads no maisa.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox