Raganu īpašības
Ceļa vīrs nakts laikā braucis pa lielu mežu un ieraudzījis vienā vietā uguni kuramies. Piebraucis klāt — tās bijušas raganas, tās kūrējas. Un raganas nu sūtījušas ceļa vīru mežā pēc iesmas, ko reņģes cept. Šis iegājis mežā, nogriezis iesmu; bet raganas atbildējušas, tā iesma esot par mazu, lai griežot lielāku. Nogriezis lielāku — vēl neesot laba, lai griežot tik lielu, ka varot viņu pašu arī uzdurt un izcept. Nu ceļa vīrs redzējis: labi nav! Gājis mežā, griezis lielo iesmu un sasaucis baltos vilkus, lai nākot palīgā. Labi. Šis ar iesmu gājis pirmais pie raganām, baltie vilki nopakaļus slapstījušies. Aizgājis, raganas jautājušas, kas tur čakstot. "Kas čakst? Baltie vilki nāk!" šis atteicis. Nu raganas dikti izbijušās un lūgšus lūgušās ceļa vīram, lai jel atvēlot viņām savā vezumā paslēpties. Ceļa vīrs atļāvis. Iznākuši baltie vilki un vaicājuši ceļa vīram, ko viņš no viņiem gribējis, saukdams. Ceļa vīrs parādījis ar pirkstu uz vezumu. Tad vilki uzklupuši vezumam, izrāvuši raganas un saplosījuši tās.
