Raganas maitā lopus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: A. Lerchis-Puškaitis uzrakstījis no A. Blūma Degolniekos teiku, kur saimniekam ragana maitājusi lopus. Saimnieks nu braucis uz Rīgu pie labdaŗa, kas atpestījis viņa lopus, bet ragana palikusi traka (LP, VI, 5, 11). Otru līdzīgu teiku A. L.-P. uzrakstījis Kroņa Talsiniekos (VI, 8, 15), kur saimniece griezusies pie Īlenu krodzinieka pēc padoma, kā glābt divas apburtas govis. Tas licis apsiet govim bantes ap kaklu, pēc kam govis palikušas veselas, bet ragana saslimusi. P. Š.


Vienai Jaun-Kārķu pagasta saimniecei govis vienmēr vairāk panīkušas. Gan viņa pa sētmalām un lauku ežām plūkusi visādas zāles un tās sautējusi ar auzu miltiem un ar tā sagatavotu barību ik pusdienas ēdinājusi savas govis, gan viņa no paunu žīda pirkusi piena un sviesta zāles, ko iedevusi govim — viss veltīgi, govis vēl siena laikā nebijušas nometušas ziemas kūlu, devušas plānu un sūkalainu zilganu pienu. Tas pats piens vēl vienmēr mazinājies. Turpretī kaimiņu saimnieces govis, ar kuŗām viņas govis ganījušās vienā ganībā un kas nemaz tik rūpīgi netapušas ēdinātas, kā viņas govis, bijušas brangas un gludas un ziemas spalvu jau priekš vasaras svētkiem bija nometušas. Kaimiņietei piena un sviesta bijis papilnam, tā ka nevien mājas vajadzībām pieticis, bet viņa bieži arī uz Rūjienu vedusi sviestu pārdošanai. Pirmās saimnieces govju piens bijis visai negards un ūdeņains, krējuma uz tā gandrīz nemaz nebijis un sviests, ko viņa ļoti reti varējusi sakult, bijis gluži bāls un ar tauku garšu. Saime bijusi saīgusi par to, ka pat piena laikā viņu ēdinājot ar tādu pienu, kas neesot ne laba piena sūkalu vērts. Saimnieks vienmēr bāries ar saimnieci, ka tā vairs neprotot savas govis pienācīgi kopt un ēdināt. Viņa bijusi gluži izmisusi par šo nelaimi un nezinājusi, ko darīt, ko ne. Savā izmisumā viņa reiz apmeklējusi kādu labu paziņu, kas bijusi aizprecēta uz pagasta viņgalu par saimnieci, un tai izstāstījusi savas bēdas. "Tavas govis būs apburtas, vai kāda ragana tās slepeni slauc," draudzene uz to sacījusi. "To es pati arī sen jau domāju," nelaimīgā zemniece atbildējusi. "Bet ko lai daru?" — "Ej pie neredzīgā Ādamiņa, gan tas zinās tev palīdzēt." — "Bet es baidos, ka neredzīgais Ādamiņš man nepalīdzēs, tādēļ ka mans vīrs šo burvi un pūšļotāju ne acu galā neieredz un reiz, kad tas bija atnācis mūsu mājā ubagot, krietni izbāra un man neatļāva viņam dot kaut ko no pārtikas lietām. Pēc tam viņš mūsu mājā vairs nav rādījies. Bet pie manas kaimiņienes, kas ar savām govim ir laimīga, viņš ir cienīgs viesis." — "Ja lieta tāda, tad gan neredzīgais Ādamiņš tev laikam labu padomu nedotu," draudzene sacījusi. "Bet es domāju, ka no viņa ar viltību jārauga izdabūt derīgs padoms. Vai zini ko? Es tavā vietā aizbraukšu pie viņa — viņa vecene manis nepazīst — melošu, ka no tālienes esmu atnākusi lūgt viņa padomu." Nelaimīgā saimniece bijusi ar to mierā, un nu abas draudzenes atvadījušās. Neredzīgais Ādamiņš, pagasta nabags, dzīvojis Jaudavas mājas daļā, Acpuriņa malā, kur viņam bijusi sava būdiņa. Neviena diena nepagājusi, kuŗā viens vai otrs savās kaitēs un vajadzībās nebūtu viņu apmeklējis. Otrā dienā pēc abu draudzeņu sarunas pie neredzīgā Ādamiņa būdiņas piebraukusi kāda sieviete. Burvja vecene pēc parašas iznākusi ārā ciemiņu saņemt un apjautāties par viņas vajadzību. Ciemiņš vispirms vecenei pasniedzis buteli rudzīša, ko neredzīgais Ādamiņš jau allaž gaidījis.

Neredzīgais Ādamiņš, vecīgs vīrs, sēdējis pie mazā lodziņa uz gaŗāka sola un pavēlējis apmeklētājai apsēsties sev blakus. Tad viņš tai jautājis, kādas vajadzības dēļ atnākusi pie viņa. Ciemiņš burvim jo sīki stāstījis, kāda ķibele viņam esot ar govim, ka tās dodot maz un ūdeņainu pienu, esot gluži nīkulīgas, kaut gan tās rūpīgi kopjot un ēdinājot. "Vai jūsu dzīves vieta tālu no šejienes?" neredzīgais Ādamiņš jautājis. "Mazākais trīsdesmit verstis. Esmu no Burtnieku apgabala," padoma lūdzēja melojusi. Burvis nu pūtis ciemiņa atnestajā rudzīša butelē, bubinājis klusus nesaprotamus vārdus, iedzēris arī pats labu malku no buteles un vēl dažādi māžojies un ermojies. "Hm!" viņš pēdīgi dikti ierūcies. "Kāda ragana, kas dzīvo jūsu kaimiņos, izslauc pa naktim jūsu govis. Ragana atnāk pa lielākai daļai pārvērtusies par krupi jeb rupuci. Nogrieziet krietnu sērmokša vicu, paslēpieties ar to pa nakti laidarā un ievērojiet govis. Ja redzat ka kāds putns, krupis, kaķis vai cits kas nonāk laidarā un pielien pie govim, tad iesitiet tam ar sērmokša vicu. Tad govju izsūcējs vairs nevarēs projām tikt. Viss, ko jūs darīsit tam kustonim, notiks pašai raganai."

Ciemiņš pateicies neredzīgajam Ādamiņam par labo padomu un aizbraucis taisni pie savas draudzenes, kuŗai ar govim klājies slikti.

Abas draudzenes nākošā naktī tūliņ apgādājušas krietnu sērmokša stibu un tad vakarā slepeni gājušas uz laidaru un tur paslēpušās. Kādu stundu priekš pusnakts abas draudzenes dzirdējušas gaisā paklusu šņākšanu un tūliņ pēc tam melns kaķis ar mirdzošām acim ielēcis laidarā. Tas tūliņ piegājis vienai gulošai govij pie tesmeņa un sācis sūkt pienu. Govs kā vaidēdama īdējusi. Saimnieces draudzene ar sērmokša stibu lēni piegājusi un kaķim stipri situsi. Kaķis tūliņ atlaidies no govs un, pa laidaru vārtīdamies, žēli ņaudējis, it kā lūgdamies, lai viņu nesitot. Saimniece piesteigusies, izrāvusi draudzenei stibu un ar to krietni sapērusi kaķi, sacīdama: "Še tev, še tev, manu govju izsūcējs!" Kaķis neganti brēcis, bet aizskriet vairs nav iespējis. "Tagad diezgan kaķim sists," draudzene sacījusi. "Kas tādam pagānam ļaus aiziet?" saimniece atbildējusi.

Pēc šiem vārdiem sašutusī saimniece apmetusi kādu aukliņu cilpā kaķim ap kaklu un vilkusi to uz zosu dīķi, iemetusi dīķī, kur tas beidzot noslīcis.

"Tagad tas nešķīstais gars vairs nevarēs nākt vārdzināt manas govis!" viņa izsaukusies.

Nākošā dienā īsti paagri kaimiņu saimniece — tā kuŗai govis bijušas brangas un devušas daudz piena — atskrējusi un vaimanādama stāstījusi, ka viņas māte pagājušā naktī piepēži saslimusi ar karsoni un karsoņa murgos izcēlusies no gultas, izskrējusi laukā un, iekam viņai bijis iespējams to atturēt, ielēkusi akā un noslīkusi.

"Ā!" kaķa slīcinātāja iesaukusies. "Un es pagājušā naktī savā laidarā noķēru to melno kaķi, kas pa naktim izsūca manas govis, un to pagānu noslīcināju dīķī!" — "Vai, vai, kaimiņien, jūs esat manas mātes slepkava!" kaimiņiete izsaukusies.

"Par tādas raganas slepkavu būt nav grēks," saimniece tai atbildējusi.

No tās dienas saimnieces govis sākušas ātri atspirgt un dot labu pienu; bet kaimiņietei nebūt vairs nebijusi tāda piena bagātība, kā līdz tam. Kad neredzīgais Ādamiņš bija dabūjis notikumu zināt, viņš gan zinājis, ka viņš pie tā vainīgs, bet viņš sapratis, ka šajā atgadījumā vislabākais ir tas, ka nevienam neko nestāsta.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox