Raganas maitā lopus

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Vienā mājā raganas pa naktim arvienu noslaukušas govis un apcirpušas avis. Vienu nakti drošs puisis ar meitu sarunājuši kūti sargāt. Paņēmuši pīlādžu zarus līdz un iegulušies govju redelēs. Labi. Te ap pusnakti dzird, ka lien pa lūku, caur griestiem čaps! Domājuši: lai, lai, kas tad taču tur nu būs? Bet vai traks! kas raganu sanācis: pilna kūts! Un kūtī tās nodalījušās divos pulkos: tās, kam slaucenes, slaukušas; tās, kam dzirkles, cirpušas avis.

Kamēr šīs nu darbojušās, puisis klusītiņām aizlicis lūkam no pīlādža zariem krustu priekšā; bet vienu pīlādža zaru paturējis sev klāt. Ne ilgi — cirpējas gatavas un nu apjautāsies: "Cik tu nocirpi, cik tu?" — "Es trīs, tu trīs!" citas atbild, "tikai šai māsiņai pietrūkās trešās avs." — "Are! tepat redelēs vēl viena ir — cērp to pašu!" cita atbild. Un ragana nejēdzībā piegājusī meitai klāt un nocirpusi tai matus. Meita bailēs nevarējusi ne vārda iesaukties. Par to starpu arī slaucējas beigušas. Nu līdīs visas prom. Bet kas tas? Kura pie lūka cauruma degunu piedur — plaukt! atpakaļ, pavisam augšpēdu, un viss piens izlaistas zemē. Puisis no smiekliem nemaz valdīties: iesmejas. Bet šīs nu pamana tūliņ un kā sadegušas skries klāt puisi ar meitu vai gabalos raustīt; tomēr nekā piekļūt: kā puisis izceļ pīlādža zaru pretim, jābēg atpakaļ. Par laimi drīzi arī atspīdējis saules stars un nu mazā gaismiņā šīs palikušas tik slābanas, ka ne pakustēt nevīžojušas. Tagad puisis ar meitu droši kāpuši no redelēm ārā un gājuši uz istabu cilvēkus ataicināt. Bet, muļķi tādi, uz istabu ejot abi pavisam aizmirsuši arī durvīs pīlādža krustu nolikt. Kamēr nu istabnieki atskrien, raganas jau gabalā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox