Raganas ceļo

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search
Comments: P. Lapsiņa piesūtījis D. Ozoliņam no Rūjienas teiku (VII, I, 601, 9), kur ragana devusi puisim ķērni par zirgu, bet puisis to zirgu apturējis, kādēļ nokritis zemē. Pēdējam līdzīgu variantu ir kāds krājējs piesūtījis Jkr. V (LP, VII, I, 602, 13). Vilis Ozoliņš ir Mangaļos uzrakstījis teiku (VII, I, 602, 15), kur puisis uz piestas dzinies raganām pakaļ, bet vienai raganai iesaucoties, nokritis zemē. J. Treimaņa teikā no Brambērģes (V, 7, 17) puika skrējis raganai pakaļ, bet neprazdams stipri sadauzījies. P. Š.


Viena saimniece ar savu meitu bijušas lielas burvenes. Reiz tanīs mājās skrodelis šuvis un katru vakaru mēdzis vēlu jo vēlu strādāt. Bet vienu vakaru saimnieces meita atrunājusi skrodeli, lai šovakar tik vēlu nešujot; tomēr skrodelis tam tīšām kavējies labi ilgi. Beidzot meita izlēkusi no gultas un plijusies kā rūgta nāve: lai taču eimot gulēt! Skrodelis gājis arī, bet gultā domājis: "Tur taču sava lieta ir, kad man tik nepieciešami jāiet gulēt? Pag, pag — gulēšu gan, bet aizmigt tīšām neaizmigšos, redzēs, kas šij pa nakti darāms." Pa brītiņam skrodelis izlikdamies pāris reizes jau iekrācies. To dzirdēdama, meita modinājusi māti: "Mem, mem, celies, nu viņš šņāc!" Māte uzcēlusies, bet drošības labad, vēl dedzinājusi skrodelim papēdi: vai tikai patiesi aizmidzis? Skrodelis, nabadziņš, cieties zobus sakodis un nocieties arī. Nu saimniece paņēmusi tādu podiņu aizkrāsnī, iemērkusi tanī pirkstus, aptraipījusi paduses un tūliņ palikusi par žagatu; meita darījusi pakaļ un arī palikusi par žagatu. Abas aizlaidušās pa logu prom. Skrodelis domājis: "Vai tad es atkal nevaru tai mērcē pamērcēt pirkstus?" Labi, — pamērcējis pirkstus un aptraipījis paduses. Tūliņ palicis arī par žagatu un aizlaidies tām pakaļ. Laidies, laidies — piepēži tālā, svešā vietā nokritis zemē un palicis par cilvēku. Bet tur brīnum apakš zemes rūcis un ne cik tālu ieraudzījis vēl arī tādu caurumu. Līdis iekšā skatīties un atradis veselu māju. Tanī mājā burvene ar savu meitu bija atlaidušās. Meita paskatījusies pa logu un teikusi: "Mem, are kur skrodelis lai atskrējis!" Māte iztecējusi pretim, paslēpusi skrodeli pabeņķī un pieteikusi: "Te ienāks tāds: vidū adatas tievumā, abi gali baļķa resnumā, bet tad tu nebrīnies, citādi viņš pārlūzīs!" Jā, necik ilgi — lien viens pa durvim: vidū tik tievs kā adata, bet abi gali baļķa resnumā. Skrodelis, tādu ieraudzījis, nevarējis nociesties un tūliņ iesaucies: "Ak tu tievais spoks, kā tu nepārlūzti!" Līdz to izteicis, tievais pārlūzis pa vidu.(Tas bijis burvju ķēniņš.) Nu saskrējuši citi burvji un gribējuši skrodeli nožņaugt, bet saimniece ātri izrāvusi skrodeli laukā, iesmērējusi viņam vēl paduses, uzsēdinājusi baļķim mugurā un tad ieteikusies: "Tiešām projām, nekur klāt!" Baļķis tūliņ pacēlies gaisā ar visu skrodeli, ar saimnieci un viņas meitu. Ceļā saimniece pamācījusi skrodeli: "Ja labi augsti lidosim, tad tu nesaki: Ūja! kur nu augsti ejam!" Bet drīzi pēc tam gadījusies upe un teitan baļķis uz reizi ļoti augsti pacēlies gaisā. Skrodelis iesaucies: "Ūja! kur nu augsti lidojam!" Līdz to bij teicis, baļķis gāzies kā vējš upē un noslīcinājis abas burvenes; tikai skrodelis, labs peldētājs, izglābies malā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox