Raganas vēmekļi

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Mūs sāka raganas skaust. Kā pienu izslaucām, tā tas tūliņ sagāja gabalā un krējuma nebija nemaz. No rīta uzgājām, ka kūti ragana pievēmusi. Nevarējām nekā no ļaunuma vaļā tikt. Es aizgāju pēc padoma pie veca veča, vārdotāja Anča, un tas nu izmācīja, kā lai dara. Kā tad, pēc pāra dienām atkal uzgājām, ka ragana pievēmusi kūti. Nu savācām raganas vēmeklus visus, ka ne mazākā kripatiņa nepaliek, un aiznesām uz sētstarpi pie vārstalām. Tur nu viņus nolikām tai vietā, kur ir trīs mieti iesisti. Izcēlām visus trīs mietus, caurumā ielikām vēmeklus un uzsitām mietus virsū. Otrā dienā, tai pašā laikā, kad diena un nakts bija riņķī, pūzdama, elsdama skrēja Zīļu māte, nāburgu saimniece, un pati zila melna. Lai tak iedodot ūdens lāsīti, viņa prasīja. Mēs jau to niķi zinājām un nedevām — sak', ūdens nemaz nav ķēķī, lai iet pie dīķa padzerties! Nu lai tad iedodot suliņas nodzerties, atkal viņa lūdz tālāk. Ūja, kur tad nu suliņas raganai dosi! Sak, nav nemaz! Nu ragana manīja, ka nekas neiznāks, un atkal aizskrēja atpakaļ. Otrā dienā dabūjām zināt, ka Zīļu mātei, tikko tā mājā aizgājusi, labākais lops pagalam. Ja mēs būtu raganai dzert devuši, tad mums pašiem būtu kāds lops nosprādzis. No tās reizes ne vairs mums piens gāja gabalā, ne vairs krējuma trūka.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox