Raganu nāve

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Cik daudzreiz kaimiņu saimnieces nebij lādējušas veco Krēniņeni, kad manīja, ka piens atkal un atkal govim noburts; cik dažreiz sievas nebij kvēpinājušas Krēniņenes dvēseli skurstenī, gan laukā; Krēniņene tomēr dzīva, kā dzīva. Bet reiz katrai lietai mērs piepildās līdz malai. Arī Krēniņene varējusi tikai tamēr burt, kamēr ļaunais to atvēlējis, jo kādā šaušalīgā naktī vecā ragana mežā tā nolīgusi ar velnu. Vēlāk šī gan nožēlojusi, ka nav ar velnu mazākais 29 gadus nolīgusi burt; bet, kad ļaunajam par to minējusi, tad dabūjusi tādu atbildi: "Ko nu par tādām lietām līgt? Kad iešu dvēselei pakaļ, tad jānāk!"

Tā arī noticis. Vienu nakti Krēniņš ar mazu meiteni vēl bijis kājup, kad velns klauvējies pie durvim. Krēniņš domā, ka kāds kaimiņš atnācis, un tādēļ sūtījis mazo meiteni durvis attaisīt. Meitene atvērusi durvis un jautājusi: "Vai esi Indžus jeb Pēčus?" Bet brīnumi! nevienas atbildes, neviena cilvēka; tikai uz jumta ermīga krikšķēšana, brakšķēšana. Meitene izbijusies un aizmetusi krustu; bet tai acumirklī sacēlies tāds briesmīgs viesulis, kā kad visas durvis no eņģēm izceltas un ēkas jumts nocelts. Krēniņš izbailēs skrējis savu sievu modināt, bet šī stenējusi, staipījusies, vaidēdama: "Nu jāiet, nu jāiet!" Pēc laba laika viesulis nostājies; raganai arī sāpes aprimušas. Otrā naktī, tai pašā laikā, kāds atkal dauzījies. Krēniņene nu ātri posusies pa durvim laukā un noņurdējusi: "Nelīdz, jāiet! nebūtu vakar meitene krustu aizmetusi, tad jau vakar būtu aizgājusi!" Krēniņš gan steidzies sievai pakaļ, bet atradis priekšnamā nomirušu.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox