Rīgas apriņķis / Kreis Riga

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Lielvārde
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Senos, vecos laikos krievu ķeizars Pēteris esot saķildojies ar Vidzemes lielkungiem un uz viņiem teicis: "Baltijā tikai atstāšu ūdeni, zemi un akmeņus!" Bet pirmo reizi, kad atnācis te kaŗot, nekā nepanācis; otrreiz nākdams teicis: "Tālu nemeklēšu, bet tuvu arī netaupīšu!" bet arī vēl nepārspējis; trešo reizi nākdams, viņš teicis: "Lai gans gana ceļmalā, lai arājs aŗ tīrumā, neviena neaiztikšu; bet ja Dievs man palīdz, tad no šā vidus ņemšu sev sievu!"

Tai reizē kaŗa spēks nonācis arī pie Lielvārdes pils. Tā bijusi stipri apcietināta ar vaļņiem un grāvi un viņa kaŗa spēks velti uzbrucis. Bet tad vienā naktī krievi sanesuši ar cepurēm un mēteļu stūŗiem vien tā nosaukto Apaļo kalniņu un tad gaismiņā no šā kalniņa sākuši ar lielgabaliem apšaudīt pili, tas līdzējis: tūliņ mūŗi iegāzušies un vācietes, izplēstām rokām, saskrējušas Daugavā. Šīs slīkones vēl tagad vecajos pils logos pa pusnaktim matus ķemmējot.

Bet nu ķeizars Pēteris izlaidis ziņu, lai sanākot pie viņa tādas latviešu jaunekles, kam īpašas zīmes. Un vienai jauneklei, Katrīnai, bijuši auskari, to viņš tad izvēlējies par laulātu draudzeni. Šī jaunekle toreiz esot dzīvojusi Mazos Staldatos; bet kad ķeizars to izraudzījies par savēju, tad viņai Ogrē, iepretim Lieliem Staldatiem, bijusi ietaisīta mazgātuve. No šīs mazgātuves vēl nesen atpakaļ varējuši baļķus pazīt. Dažu gadu vēlāk reiz Katrīna no Pēterburgas esot rakstījusi saviem radiem uz Lielvārdi, lai tie nākot šurp pie viņas uz Pēterburgu; bet tie bijuši apmiruši jau. Tikai viena radiniece bijusi dzīva un tā tad nogājusi ar atsūtīto rakstu pie mācītāja, lai izlasot, kas tur iekšā! Bet mācītājs drusku paskatījies iekšā un iemetis krāsnī.

Lielvārde. Vor langer Zeit hatte sich der russische Kaiser Peter über die Herren von Livland sehr geärgert und in seinem Zorn zu ihnen gesagt: "Im Baltenland werde ich nur Wasser, Erde und Steine übrig lassen!" Als er zum ersten Mal mit seiner Heeresmacht einbrach, erreichte er nichts; beim zweiten Mal sprach er: "Ich werde das Entfernteste nicht gerade suchen, aber das Naheliegende will ich nicht verschonen!" Aber auch diesmal gelang es ihm nicht, den Sieg davonzutragen. Als er zum dritten Mal ins Land kam, sprach er: "Soll der Hirte ruhig am Straßenrand seine Herde weiden, soll der Pflüger seinen Acker pflügen, ich werde sie nicht belästigen. Wenn Gott mir helfen will, werde ich mir aus diesem Lande meine Frau holen!"

Dieses Mal gelangte sein Heer bis zum Schloss von Lielvārde. Das Schloss war stark mit Wällen und Gräben befestigt und der Angriff brachte keinen Erfolg. Eines Nachts aber trugen die Russen in ihren Mützen und Mantelzipfeln so viel Erde zusammen, dass der sogenannte Rundhügel entstand. In der Morgendämmerung begannen sie von diesem Hügel das Schloss mit Kanonen zu beschießen und das half: Die Mauern stürzten ein; die deutschen Frauen stürzten sich mit ausgebreiteten Armen in die Düna. Um Mitternacht kann man die Ertrunkenen noch heute in den Fensteröffnungen des alten Schlosses sehen und beobachten, wie sie ihr Haar kämmen.

Da ließ Peter bekannt machen, dass lettische Mädchen, die gewisse Merkmale hätten, sich zu ihm einfinden sollten. Ein Mädchen namens Katrīna trug Ohrgehänge: Dieses Mädchen wählte er zur Frau. Damals soll das Mädchen in Mazie Staldati gewohnt haben. Einige Jahre später schrieb Katharina aus Petersburg an ihre Verwandten in Lielvārde und lud sie ein, zu ihr nach Petersburg zu ziehen. Aber die Verwandten waren inzwischen gestorben. Es lebte nur noch eine einzige Verwandte. Diese begab sich mit dem Schreiben zum Pfarrer und bat ihn, es ihr vorzulesen, aber der Pfarrer schaute nur kurz hinein und warf dann das Schreiben in den Ofen.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox