Rīgas apriņķis

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Reiz kaŗa laikā meņģelieši ierakuši savas baznīcas lietas kaut kur mežā zemē, bet baznīcas pulksteni noslīcinājuši tuvējā ezerā. Še tas pulkstenis gulēja ilgus gadus nogremdēts un tie, kas par viņu bija zinājuši, visi jau sen bija apmiruši. Tā tad meņģeliešu Dieva namam arvien vēl nebija pulksteņa. Te gadījās, ka vienā svētdienā kāds vecs nabags, pa mežu ejot un piekusis būdams, pie ezera malas atdusējās. Klusi un mierīgi tas nomira, bet nu no ezera dziļuma bija dzirdama pulksteņa skaņa: bim, bam, bim, bam! Izbrīnojušies saskrēja apkārtnes ļaudis un saprata, ka tās jaukās skaņas nāk no ezera. Zvanīšana bija dzirdama, līdz kamēr nabags bija aprakts; bet tiklīdz ko kapracēji pēdējo lāpstu ar zemēm uz kapa uzmeta, arī zvanīšana uzreiz apklusa. Nu visi ļaudis steidzās pie ezera, gribēdami to pulksteni izvilkt. Viņi bija arī pulksteni laimīgi izvilkuši un steidzās ar to tūliņ uz baznīcu. Tā ziņa par atrasto pulksteni nāca drīz muižnieka ausīs. Arī viņš piesteidzās un ar lepniem vārdiem runāja: "Šis brīnuma pulkstenis zemniekiem ir par daudz labs; tāpēc nākamos laikos ar viņu tik manas famīlijas vajadzībām būs zvanīt!" Tiklīdz viņš šādus vārdus bija izrunājis, ka pulkstenis atkal nokrita zemē un vēlās tik ātri uz ezeru, ka skatītāji to vairs nevarēja panākt. Vēl viņi pie ezera malas nebija tikuši, kad jau pulkstenis no jauna nogrima ezera dziļumos. Visi pūliņi to izdabūt bija velti, un tā meņģeliešu pulkstenis līdz šai pašai dienai guļ ezera dibenā.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox