Madonas apriņķis

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Kur tagad stāv baznīca, tur bija senlaikos kungu pils. Šo pili nevarējis ieņemt krievu kaŗa spēks, jo krievi nevarējuši izzināt, kuŗā vietā vārti esot. Zaldāti sanesuši pie Cesvaines upītes (uz rītu pusi no baznīcas) ar ranicām un kulītēm kalnus, gan četrstūŗainus, gan apaļus. Uz sanestiem kalniem nostādījuši lielgabalus, tad šāvuši uz pili, arī no augstā Karatu kalna. Pilis bijušas īsti divas: Augšas pils un Lejas pils. Lejas pilī krievi ietikuši pa ūdens vadu, bet Augšas pils stāvējusi uz cieta māla kalna. Kalnā nevarējuši ierakties, tādēļ nespējuši to iekarot. Augšas pilī bijis maizes diezgan, arī aka, tādēļ viņas iemītniekiem nekas nekaitējis. Beidzot kaŗa spēks, nekā nepanācis, gājis pār Karatu kalnu projām uz Rīgas pusi. Pilsētnieki, šo pamanījuši, priecājās, izsūtīdami kādu meitu uz zaldātu aku pie Šļakas kroga pēc ūdens. Pils ļaudim par nelaimi, bija viens zaldāts palicis guļam uz Karatu kalna. Pamodies tas redzējis, ka pils mūrī atvērušās akmeņa durvis, un meita iznākusi ar nēšiem, un gājusi uz aku ūdeni smelt. Labi noskatījies, ievērojis vietu, kur vārti. Tad laidis stilbus vaļā savam kaŗa pulkam pakaļ, panākdams to netālu no Kārzdabas pie Urdavas upītes, kur lielgabalus vilkuši stāvā Urdavas kalnā. Zaldāts pastāstījis virsniekam, ka nu zinot pils vārtus — redzējis meitu iznākam. Virsnieks gan negribējis ticēt, tomēr galā sūtījis jātnieku pulku ar zaldātu patiesību izzināt. Vēlāk, kad virsnieks atbraucis, jātnieki jau vārtus bijuši izjaukuši un kaŗa pulks varējis svabadi ieiet pilī. Dubūjuši rokā meitu, ūdens nesēju, aizsūtījuši to uz kaŗa pulku, lai tai nekas ļauns nenotiktu, bet pili līdz pamatam noārdījuši, ne akmeni uz akmeņa neatstādami, vēlāk no pils drupām baznīca uzmūrēta; ap pašu mūra vietu iestādīti koki, kas vēl tagad zaļo, bet baznīca pati jau ir no jauna taisīta. Kur nošautie apglabāti, ir kapi uztaisīti, vēl tagad redzami ziemeļos no baznīcas. Meitu, cesvainieti, esot virsnieks apprecējis un ķeizars par pils uzvarēšanu tam dāvājis Kārzdabu. Šās muižas robežas sniegušās līdz pašai Lejas pilij. Īsti robežas gājušas pa Cesvaines Auguļu upīti; bet meži Kārzdabai tikuši piešķirti no pašiem labākajiem Pāžu siliem ar visām Žurkļa purva pļavām. Kalna jeb Mālu pils nu piederējusi virsniekam un viņš tad, dievbijīgs cilvēks būdams, licis minēto baznīcu uzcelt. Pēc kādiem gadiem atņēmis kronis Kārzdabu, bet kungi zinājuši iegrozīt, ka mežu, pļavas un labāko pusi no zemes paturējuši; tikai mazu zemes gabalu līdz Urdavas upītei, kā pie Kārzdabas piederīgu, ierādīdami. Tā tas nācies, ka kārzdabiešiem pat līdz šai baltai dienai nav sava meža.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox