Ventspils apriņķis / Kreis Ventspils

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Source
About subject(s)
About topic(s)
About place(s)
Original metadata:
Collector
Informant(s)
Place of recording Stende
Year of recording
Age of informant
Other publications
Comments
Latviski (edit) Deutsch (edit)
Reiz vecos laikos Dundagas ezera vidū bijusi neliela smilšu saliņa, no kuŗas pacēlies klinšu rags. Uz šī augstā apsūnējušā klints gala stāvējusi sen aizmirsta pils, kur vienā mazā kambarītī pie loga stāvējusi kāda balta sieviete. Neviens no dundadzniekiem neiedrošinājies pilij tuvoties, bet reiz viens pārdrošs bruņinieks, izdzirdis šo nostāstu, nolēmis pili apmeklēt. Vienā patumšā Jāņu naktī bruņinieks aizgājis pie ezera, sameklējis laivu, iesēdies laivā un lēni tuvojies pilij. Pie pils durvim nonācis, bruņinieks vispirms apskatījis durvis. Tās bijušas no dzelzs un pie tam tik lielas, ka bruņiniekam tās nācies grūti atvērt. Aiz durvim bijis liels tumšs koridors. Bruņinieks gājis pa tumšo koridoru, līdz nonācis pie citām durvim, kuŗas tas bez kādām pūlēm viegli atvēris un tur ieraudzījis balto sievieti. Baltā sieviete bijusi tā nogrimusi domās, ka nemaz nemanījusi svešnieku tuvojamies. Bruņinieks izrāvis savu zobenu un iegrūdis to baltās sievietes krūtīs. "Vai!" krēslā atslīkdama ievaidējusies baltā sieviete, "mana zvaigzne dziest." Tā lēni zudusi no svešnieka acim, pamezdama aiz sevis ugunīgu svītru itkā atmiņu. Bruņinieks no visa tā, ko bija redzējis, tā sabijies, ka turpat uz vietas nomiris. Bet skaistā pils ar salu nogrimusi. Vēl tagad Jāņu nakti ezera vidū esot dzirdama žēla vaidēšana. Dundaga, 6. Einmal, in alten Zeiten, befand sich in der Mitte des Dundaga-Sees eine kleine Insel, auf der sich ein Felsblock erhob. Auf dem bemoosten Fels stand ein längst vergessenes Schloss. Am Fenster einer kleinen Kammer stand dort eine weiße Frau. Keiner der Bewohner von Dundaga. wagte es, sich dem Schloss zu nähern, aber einmal beschloss ein übermütiger Ritter, der von dem Schloss gehört hatte, es zu besuchen. In einer dunklen Johannisnacht ging der Ritter zum See hinunter, bestieg ein Boot und näherte sich langsam dem Schloss. Als der Ritter vor dem Schlosstor stand, betrachtete er es sehr genau. Das Tor war aus Eisen und so schwer, dass der Ritter große Mühe hatte, es zu öffnen. Hinter dem Tor befand sich ein langer dunkler Gang. Der Ritter schritt den dunklen Gang entlang, bis er an eine Tür kam, die sich mühelos öffnen ließ. Dort erblickte er die weiße Frau. Die weiße Frau war so in Gedanken versunken, dass sie sein Eintreten gar nicht bemerkt hatte. Da zog der Ritter sein Schwert und stieß es der weißen Frau in die Brust. "Oh weh!", rief die weiße Frau aus, indem sie in ihren Stuhl zurücksank, "Mein Stern erlischt!" Dann verschwand sie langsam vor den Augen des Fremden und hinterließ einen feurigen Streifen hinter sich. Der Ritter war von allem, was er gesehen hatte, so erschrocken, dass er auf der Stelle verstarb. Das schöne Schloss und die Insel sind versunken. Noch jetzt hört man in der Johannisnacht mitten auf dem See wehklagen.
Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox