Ļaužu dzīve senos laikos

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Mana mātes-māte stāstīja, ka viņa pati jaunās dienās esot pļāvusi ar sirpi. Viņas mātes-māte esot pratusi vērpt arī ar vārpsti (bez ratiņa). — Senās prošavas bijušas kā divi lieli priekšauti; vienu apsējuši pakaļā, otru priekšā, tā kā sāni palikuši vaļā. Šīs prošavas tad izpildījušas tagadējo bruņču vietu. Vecīte, kas to stāstīja, dzimusi ap 1830. gadu, un viņas mātes māte, kas bijusi ap 90 gadu veca, stāstījusi, ka viņas jaunās dienās sākušas sašūt prošavas par bruņčiem. Lemži šūti no vadmalas ar iežņaugtiem sāniem. Arī spenceļi taisīti no vadmalas, bet gludi un cieši guloši līdz jostas vietai. Vīrieši valkājuši vasarā svītas no balta audekla, pēc gaŗuma pāri gurniem. Ūzas bijušas platas bikses ar runkām gar apšuvu. Viņas sasietas ar auklām jeb aizbāztas ar koka sprūdzēm, jo pogu tām nebijis. Tāpat vīriešu, kā arī sieviešu apģērbus šuvuši senāk bez odeŗes. Šķiltavas ar kramu senāk bijušas diezgan retas lietas. Uguns tikusi uzglabāta bedrēs un pavandos, ogles apraustas ar pelniem un klāt vēl pielikta kāda sausa pagale, lai grūst. Kad uguns izdzisusi, tad gājuši uz otru māju. No tuvas vietas pārnesuši kvēlošu pagali, bet no tālākas mājas nesuši aizdedzinātu dūli, satītu nātnas drēbes lupatu. Gavēņa laikā kaimiņi labprāt nedevuši uguns, bijis jāatstāj kāds zieds. No bada ļaudis dažreiz esot ēduši kaltētas papardes, sūnu, skostas, gobu mizas un citas līdzīgas lietas. Kad kāds miris, tad ne katram miroņam bijis dēļa zārks. Cits likts resna koka izcirstā zārkā, kuŗu nereti mirējs, dzīvs būdams, vēl pats taisījis.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox