Ļaužu mocīšana

From Pasakas un teikas
Jump to: navigation, search

Nu par to veco Jaunbilskas baronu ar es vē zinu pastāstīt. Tas bī skaudīgi traks. Ka šim nāca tas trakums virsū, ta leca zirgam mugurā un skrēja putna vīzē pa visu pagastu un kuru vie trāpīja rokā, to bez kādas vainas pēra. Tādās reizās kazaks ar rīkšķu bunti jāja no pakaļas un tas bī tas pērāš, bet šis pats uz zirga muguras skatījās. Reiz baronc ieskrēš Miglas mājā. Ka nu cilvēki pamanīši, ka barons jās iekšā, ta visi jau aizbēguši, kur nu kurais, tik vienc tāds vecīts, vārdā Lasmanis, palicis mājā. Ka barons ieskrēš un cita neviena mājā nebīš, ta licis kazakam, lei stiep vecīti zemē un sado pa mizu. Vēlāku stāstīja, ka ar to pašu vecīts aizgāš pie Dieva. Reiz akal barons licis sapērt vienu mātīti, ka tā bīsi uz smagām kājām, un ar bez kādas vainas. Mātīte knapi dzīva palikusi. Bet nu vīrs sadūšājies un taisījies sūdzēties. Ka nu barons dabūš zināt, ta atvēstīš tēvīnu uz muižu un sacīš, lei tā nedarot. Bet tēvīc neatlaidies. Bet nu to pašu dienu baronu gribēš nobadīt muižas vērsis, tāds lielc mellc bīš, un barons par to pārskaities nu licis vērsi nokaut. Bīš taisni tā priekš vasaras svētkiem. Nu barons taisīš lielu balli un saaicināš visu pagastu. Magazīnas priekšā uz lieceļa bīsi tā ēšana un dzeršana. Es toreiz biju tāds puika un ar aizgāju līdza. Nu vakarā barons nāca ar vesalu tarbu sīkas kapara naudas, pagrāba tik saujā un kaisīja pa ceļu un tā no magazīnas līdz kunga mājai. Bet maziem bērniem vie bī brīvu lasīt naudu, citiem ne. Es ar daskrēju, bet mani nelaida, jo es jau no auguma biju lielc, bet gadu gan diezi cik nebī.

Personal tools
Namespaces

Variants
Actions
Navigation
Project
Categories
Add
Tools
Toolbox